(Es pieņemu, ka drīz Beto un Renata nonāks te...)
Roberto kajīte - Renatas un Beto sarunu telpa
Сообщений 1 страница 20 из 63
Поделиться101.03.2008 19:42
Поделиться201.03.2008 19:59
Beto
ienes Renatu savā kajītē
Поделиться301.03.2008 20:01
Renata
Ir vienā peldkostīmā. Viņa trīc no aukstuma. Beto viņu noliek savā gultā. renata apsāžas un pievelk ceļgalus pie krūtīm, aptverot tos ar rokām. Viņa izskatās maza un nobijusies...
Поделиться401.03.2008 20:04
Beto
atkal nezina ko teikt. Cenšas iztikt ar standartfrāzēm.
- Es ceru, ka tev nevajadzēja ārstu?
Viņš vairs nesaprata, ko vēlas pateikt...
Поделиться501.03.2008 20:05
Renata
Nesaka neko. Viņai asaras sāk lēni ritēt pār vaigiem. Viņa joprojām sarāvusies trīs no aukstuma...
Поделиться601.03.2008 20:09
Beto
beidzot atjēdzas, ka viņai ir auksti. Apliek viņai ap pleciem dvieli. Tad atjēdzas, ka ar to nepietiek un iedod Renatai savu jaku
Поделиться701.03.2008 20:12
Renata
Sākumā vienkārsi nereaģē, bet galu galā nervozi ietinas jakā cieši jo cieši. Nevilšus ieelpo jakas neuzbāzīgo, vieglo smaržu. Beto smaržu.
- Kāpēc tu esi tik labs? - Viņa nočukst, skatīdamās vienā punktā kaut kur priekšā.
Поделиться801.03.2008 20:14
Beto
- Dzīves pieredze...
Поделиться901.03.2008 20:18
īsti nesaprot, kāpēc tāda atbilde.
- Tas ir vispārsteidzošakais... Parasti dzīve norūda, padara nejūtīgus, vienaldzīgus un... ļaunus... Bet kāpēc tevi dzīve joprojām nav tādu padarījusi... Lai gan - tu vēl esi tik jauns... Tu vēl neko neesi pieredzejis. Dzīve vel nav paspējusi tevi nogalināt, sagraut, iznīcināt... - Viņa pagriež galvu un ieskatās Beto acīs. - Cik vecs tu esi?
Поделиться1001.03.2008 20:22
(eu, es tiešām nezinu, cik viņam ir gadu!)
Beto
- Mani dzīve padarīja traku un es kļuvu par lielu idiotu. Es savārīju dažādas lielas muļķības. Bet es mainījos... Un, ja jau tev tas ir tik svarīgi - man ir 25 gadi. Un, varbūt tu beidzot teiksi - kāds ir tavs vārds?
Поделиться1101.03.2008 20:25
Noignore viņa jautajumu un vīpsnajoši iesmejas.
- Ak, 25... Un ko tad tu tādu uzspēji savārīt 25? Padarīji kādu meiteni grūtu un aprecēji viņu, bet tagad saprati, ka gribi vel būt jauns, gribi baudīt dzīvi un nolēmi šķirties?
Поделиться1201.03.2008 20:36
Beto
- Tu gribi visu zināt!? Nu, tad klausies! Es biju narkomāns, kas bojāja savam tēvam dzīvi. Tad mēs aizbraucām pie mana vectēva uz rančo, kas drīz vien nomira. Tēvs lika man palikt laukos, lai es labotos. Es paliku, bet nelabojos! Es satiku vienu sievieti - Belindu. Viņa bija pārāk iekārojama, lai es turētos viņai pretī. Mēs kopā ballējāmies cauru nakti un lietojām narkotikas. Viņa palika stāvoklī, bet es nezinu, vai tas bija mans bērns - Belinda bija mauķele, prasta mauka! Viņa zaudēja šo bērnu un es viņu pametu, jo ar šādu sievieti es negribēju būt kopā. Vienu brīdi es arī biju sašauts un tik tikko izdzīvoju! Tomēr vēlāk man bija sakars ar līdzīgu sievieti - viņa bija ne tikai mauka, bet arī slepkava! Starp mums bija tikai sekss - pie tam viņa bija mana mirušā vectēva sieva, kas viņu bija apprecējusi tikai naudas dēļ! Ātri vien arī viņa pazuda no manas dzīves! Vēl - es jau no bērnības domāju, ka mana māte ir mirusi, taču izrādījās, ka viņa ir dzīva - tikai komā un mana vecmamma viņu uzdeva par mirušu! Vēlāk es iemīlējos Daniju, kas kādu laiku bija Belindas labākā draudzene, taču bija savādāka nekā viņa - daudz jaukāka un labāka! Viņa šķīrās no sava vīra, kas viņu bija apprecējis tikai naudas dēļ un pie tam bija gulējis ar Belindu! Taču viņa gaidīja sava bijušā vīra bērnu. Mēs iemīlējāmies un es apņēmos būt viņas bērnam par tēvu! No sākuma mani vecāki bija pret, bet vēlāk tomēr nomierinājās. Viņai piedzima dēls un no sākuma viss bija labi! Tad vēl īsu brīdi bija bažas, vai tik man nav AIDS, jo Belinda bija ar to saslimusi! Tomēr, tas, paldies Dievam, gāja man secen! Es apprecējos ar Daniju, audzināju viņas dēlu, tomēr es to nespēju! Es nevaru paciest šo sajūtu, ka tas nav mans bērns, bet ir tā kretīna Mauro dēls! Vai tā ir rožainā dzīve!?
Поделиться1301.03.2008 20:41
Renata klausījās tajā visā. Viņa klusēja. Viņa tikai uzmanīgi lūkojās viņā un klausījās. Viņš beidza runāt, bet viņa joprojām lūkojās viņā, sajūtot viņa sāpes, viņa dusmas pašam uz sevi un visu notikušo... Viņa sēdēja tā vel ilgi, skatoties uz viņu. Šķiet viņš bija iegrimis savās domās un lūkojās tālumā.
- Es esmu tas viss, no kā tu gribēji aizmukt... - Viņa nočukstēja...
Поделиться1401.03.2008 20:48
- Kas - viss?
Beto pamodās no savām domām.
Поделиться1501.03.2008 20:52
- Mauka un... slepkava...
Viņa nočukstēja pavisam klusi, saraujoties pati no saviem vārdiem...
Поделиться1601.03.2008 20:53
- Tu pie tā nebiji vainīga!!!
Поделиться1701.03.2008 21:00
- Tu nepazīsti mani...
Kaut kur dziļi zemapziņā viņa jau sen bija sākusi vainot sevi par visu, kas ar viņu noticis... Iespējams tieši tāpēc viņa devās prom, atstājot vienīgos sev tuvos cilvēkus - savas trīs labākās draudzenes...
Renata piecēlās. Viņa ieskatījās tieši Beto acīs.
- Tu mīli savu sievu. Tev jāatgriežas pie viņas. Tu ciet bez viņas un viņa noteikti cieš bez tevis. Jums jārada kopīgs mazulis... - Pie šiem vārdiem Renata instinktīvi sarāvās, jo zināja, ka viņai nekad nebūs bērni... - Jūs abi mīlēsiet šo mazuli. Un bērnu no iepriekšejās laulības - tu jau mīli... tikai... Tev ir jāsaprot, ka arī tas ir tavējais. Tāpat kā būs nakamie... Un jūs būsiet laimīgi. Un viss būs labi...
Viņa nolika jaku uz gultas. Viņa bija tikai sīkajā bikini.
- Man jāiet... - Viņa nočukstēja un nepārliecināti virzījās uz durvīm. Viņa bija izjaukusi vienu laulību - iespejams sagruvušu, nefunkcionējošu, bet tomēr. Viņa negrasījās to darīt atkal. Nekad vairs. Viņa nedrīkstēja palikt te ne mirkli ilgāk. Viņa nedrīksteja just želumu pret šo jauno, pievilcīgo vīrieti, kurš kopš pirmā iepazīšanās mirļa visu laiku bija bijis tik pieklājīgs, tik laipns, tik saprotošs... tik maigs... Nē. viņa nedrīkst vairs skatīties viņa zilajās acīs. Nekad vairs...
Поделиться1801.03.2008 21:03
- Tu nedrīksti aiziet! Nedrīksti!!!
Beto acīs bija redzamas dusmas, bet ne jau uz Renatu, bet uz viņas aiziešanu!
Поделиться1901.03.2008 21:05
Viņa mocījās. Iekšeji viņa gribēja, lai viņš apstādina viņu. Un no otras puses viņa gribēja ātrāk aizmukt, paslēpties...
Viņa jau uzlika roku uz durvju roktura.
Поделиться2001.03.2008 21:08
Beto nezināja, ko darīt - runāt vai atraut viņu no durvīm.
Nē, atraut viņš nevarēja, ja nē sanāks kā iepriekšējā reizē.
Viņš izlēma palikt pie sava sentimentālā sakāmā.
- Paliec! lūdzu...