Noskatījos abas pēdējās sērijas un nobirdināju savu tiesu asaru. Ļoti skaisti un aizkustinoši brīži bija, kad Lusiana un Rodrigo uzzināja, ka Mateo ir viņu dēls, un kad Mateo Lusianu nosauca par mammu.

Patrisio liktenis man nepatika divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pilnīgi un galīgi neatbalstu pēc būtības. Patrisio nebija to pelnījis. Viņš visu telenoveli tkk neatlaidīgi cīnījās, viņam vajadzēja uzvarēt un atrast arī sev otru pusīti un būt laimīgam. Te arī apraudājos līdz ar visu ģimeni. Otrkārt, pēdējā sērija grozījās ap viņu un tikko atrastais Mateo vispār gandrīz neparādījās. Ā, atradām, jauki, vairs nav svarīgs. Un man pietrūka arī tādas īstas izlīgšanas starp Rodrigo un Lusianu.

Par dažādu varoņu likteņiem runājot.. Man patika ļauno tēlu sodi, pelnīti un iederīgi. Roselena, Gala, Džulī - visas dabūja savu. Man ļoti žél Maksimino, man viņš viens no mīļākajiem tēliem, ar saviem skeletiem skapī,bet būtībā labu sirdi. Un viņa mīlestība pret Roselenu, kas izturējusi 20 gadus viņas atraidījumu, pārmetumu un prātā jukšanas...un joprojām palika ar sievu, neielika trako namā... Aldo es nesaprotu - kā var pieņemt, ka mīļotā meitene (tā es Vikiju uztveru) vārtās pa gultu ar citiem naudas dēļ. Drusku nožēlojami.

Par pašām beigām man dalītas jūtas. Man tas indiānis reāli visu bojāja, jo iedvesa bailes, ļoti neomulīga sajūta bija. Tā jau no Lusianas un Rodrigo tāds gaišums staroja, un tie vārdi tik skaisti, nešķita banāli kā bieži ir. Un, protams, Lusianas zilā kleita!

Kopumā telenovele nekas īpašs manās acīs. Ja ne Lusiana, nebūtu bijusi man skatīšanās vērta. Bet Zurija brīnišķīga šeit!

Varbūt palaidu garām, bet vai arī tiešām Melisa neatzinās Klaudio mīlestībā?