Pirmkārt, tas bija labākais lēmums ever vakar noturēties un neskatīties, sakrāt divas sērijas - jo apstāties tā visa vidū un gaidīt nākamo dienu - tās būtu ārprāta mokas!!!
Ārprāts, bet tas viss bija tik neizsakāmi fantastiski skaisti, aizkustinoši, reizē saviļņojoši un skumji!!
Kā abi nenoturējās un atgriežas - un Alma atvēra durvis, pirms Hesus paspēja pieklauvēt... Un tad tas fantastiski skaistais skūpsts!!! Ahh, es nevaru, viņi tik kūstoši izskatās kopā! Un dievinu viņu abu tēlojumus - Almas pārdzīvojumus, centienus noliegt visu, aizbēgt no abu jūtām... Un kad viņa sēdēja uz dīvāna un Hesus viņai priekšā, un viņš stāstīja par abu jūtām, par skūpstiem, par savu mīlestību.. un tāaaa pieskārās viņai.. un ... ahhhh, es nevaru, es beigta un pagalam Vispār es secināju griežot, ka ļoti izmainījās Hesus no pirmajām sērijām - kļuva par tādu kādam Kolungam ir jābūt, lai liktu visu sirdīm kust un sisties straujāk
Un kad pēc otra skūpsta pateica, ka tas beidzot ir bijis patiess, Almai zinot, ko viņš jūt..
Un kā piespieda Almu izstāstīt par kāzu dienu - tik forši nopietns un stingrs bija, neļāva viņai izvairīties, aizbēgt.. nepadevās.. Un kā Alma dusmojās uz viņu, ka viņš agrāk nepateica par savu mīlestību (ai, aitiņa tāda, kā jau Hesus teica - tas bija ļoti acīmredzami), ka skūpsīja Veroniku.. Un Hesusa sejas izteiksme, kad Alma pateica, ka bija pieņēmusi lēmumu neprecēties!
Ai, es vispār šo abu sēriju laikā vairākas reizes gandŗīz apraudājos par viņiem.. Tāda bezcerīguma nots visam cauri iet... Kā Hesus arī samierinājās, ka Alma neko nedarīs viņu jūtu labā, ka tā paliks kā aizliegtā mīlestība, kas jāapspiež. Un pēc tam, kad viņš jau atvadījās, un vēl kaut ko runāja par abiem, un Almai ik pa brīdim rāvās laukā tas, cik ļoti viņa grib, lai viss būtu citādāk. Īpaši, kad Hesus pteica, ka ir tikai viena lieta ko darīt ar abu jūtām - un viņa tik cerību pilnā balsī : "Kāda?"
Tik skaisti arī nākamajā dienā, kad piepildījās tas, ko Hesus teica - ka viņu skatieni stāstīs par viņu mīlestību. Uzreiz tāda.. citādāka aura. Un kaut kādā ziņā... tāda... tuvāka, dvēseliskāka - jo viņu starpā vairs nav noslēpmu, nav izlikšanās - ne savā, ne citu priekšā. Un tik jauki tas dzimšanas dienas pārsteigums! Man gan šitās tirkīza rotas tādas palētas izskatās (par gredzenu arī nebiju sajūsmā ), bet nu labi, galvenais jau, ka skaista nozīme... Un apskāviens, protams - arī jau ar dziļāku nozīmi kā parasti
Ahhh, pēc Almas pārdomām par krāpšanu sirdī un dažām sekundēm , ko nejauši no avances redzēju, tagad mocīšos neticībā un cerībās - vai tiešām Alma varētu sadūšoties pateikt Rohelio, ko jūt???
Un es gribu vēlreiz noskatīties šīš abas sērijas gribas izbaudīt, izgaršot katru vārdu, skatienu, pieskārienu... Un ja padomā, ka es varēju arī netitk pāri pirmajām sērijām, kas man nepatika un palaist garām šo pasaku... :S :S :S

Ā, un jā... Kaut kas cits šajās sērijās bez Almas un Hesusa arī notika, vai ne? Forši kā Hulio palīdz Ksoči atvērties un kļūt pārliecinātai par sevi, cik forši mīl viņu Un Pato man riktīgi žēl... Rohelio vsp tāds maitasgabals ir... viņam vsp jūtas ir kkādas? Izskatās, ka nē... Kā var tā izturēties pret savu sievieti? Idiots... Vispār nenovērtē Pato mīlestību... tikai izmanto...