Nevar gaidīt, lai Daniels jau tagad saprastu, ka vecmammai ir taisnība, ka tad, kad viņš satiks citu, tad šīs attiecības būs pilnīgi atšķirīgas no tām, kuras viņam bija ar Berenisi, jo viņš vēl nezina kā ir būt patiesi no visas sirds mīlētam. Visticamāk, to, ka kopā ar Berenisi, viņš nejutās ne laimīgs, ne mīlēts, Daniels aptvers pats pēdējais, un arī tikai tad, kad būs kopā ar savu īsto, jo tad tikai varēs salīdzināt kā jutās esot kopā ar savu pirmo mīlestību un kā jūtas tagad.

Vai jābrīnās, ka pēc tāda sapņa, kurā it kā bija apprecējies ar Čoli, Alehandro pamodās pamatīgā šokā, jo lai gan tā ir parasta lieta, ka sapņos redz visādus brīnumus, tomēr tajā sevi redzēt precētu ar Mirnas māti, jau ir par traku. Kļuva žēl Sonjas, jo viņai tiešām rūp tas, kas notiek ar dēlu, tomēr gan pats Hulio, gan viņa tuvinieki nepārprotami liek saprast, ka ar savu lēmumu atdot dēlu adopcijai, ir zaudējusi tiesības būt viņa dzīvē, kaut arī tajā pašā laikā saprot, ka Sonjas rūpes par dēlu nāk no sirds. Paula turpina vairīties no Alehandro, jo nespēj pieņemt, ka viņš pārgulēja ar savu šķirto sievu, kad viņa dēla mirstīgās atliekas vēl nebija atdzisušas. Vismaz labi, ka Paula saprata, ka Alehandro nav tik zemu kritis, lai piekautu Tanju.

Tas ko Sonja izdarīja, atdodot dēlu adopcijā nav piedodams. Bet man viņas arī ir bija žēl, it īpaši  viņas finālā, visi skarbi noliek tikai Sonju, arī Salvadors. Bet kāpēc neviens netiesā Salvadoru? Kurš vispār tā teikt lika, lai Sonja izdara abortu, vispār atbrīvojas no bērna. Jā, viņš to pārdzīvoja visu dzīvi, bet arī Sonja pārdzīvoja par bērna atdošanu, tas viņu mocīja visu dzīvi. Ja Salvadors būtu Sonju uzmeklējies pēc tam, kad pateica veikt abortu, abi kopā viņi bērnu būtu paņēmuši savā aprūpē, viņa nebūtu bijusi viena. Ja viņa ir zaudējusi tiesības dēla dzīvē, tikpat daudz arī Salvadors ir zaudējis, bet viņu pieņēma, jo viņš nožēlo, bet Sonja nožēlo arī. PRotams, atšķirība Sonjā un Salvadroā ir abu dzīves veids, Salvadors ir godīgs un nopietns, bet Sonja dzīvojusi izlaidīgu dzīvi, pat bijusi māsas vīra mīļākā. Viņas dzīve ir bijusi nožēlojama, un rezultātā viņa Hulio dzīvību dāvāja ne tikai vienreiz, bet divas un tad arī viņa tuvākajiem patiesi pieleca, cik Sonjai dēls daudz nozīmēja.

Отредактировано mmaarriiaa (20.12.2014 21:27)

Protams,arii es domaaju,ka Sonja riikojaas patieshaam ceeli.Bet ar Paulu un Alehandro gan tagad ir ljoti interesanti.Alekss jau tagad redz,ka nebuus viegli atguut miiljoto.Eleonora man saak nepatikt,abi ar Martinu striidaas kaa mazi beerni.Bet arii Martins nav iisti gudrs,ja met acis uz meiteni,kura vareetu vinjam buut meitas vietaa.

Berenise pat nenojauš, ka viņas izvarošana bija noorganizēta, lai izjauktu viņas un Tanjas draudzību, ka ja viņa nebūtu bijusi Tanjas labākā draudzene, tad nekas tāds nebūtu bijis jāpārdzīvo. Jā, var tikai apbrīnot kā Marisola prot panākt savu, turklāt tā, ka nevienam nerastos nekādas aizdomas, ka viņa grib Tanjas nelaimi ļaunprātīgi izmantot savtīgos nolūkos.

Ir tāds joks-Nav tiesa, ka es neesmu nekam derīgs, jo varu kalpot kā slikts piemērs. Un Tanja tiešām var būt piemērs tam, kā pazaudēt visus, kam viņa ir dārga, kā arī sevi veiksmīgi ļaut pasniegt Marisolai uz paplātes, lai tā sekmīgi varētu īstenot savu ļaunprātīgo ieceri. Diemžēl arvien vairāk kļūst skaidrs, ka nekur citur tik ideālu muļķi, uz kā novelt vainu, kā Tanja, Marisola nevarētu atrast, jo vai jābrīnās, ka pēc visa uzzinātā Paula ir tik ļoti satriekta un nespēj vairs uz meitu skatīties kā līdz šim, un pat sāk ticēt, ka Tanja tiešām ir izraisījusi autokatastrofu? Protams, ka ne Berenise, ne Paula nespēj saprast kā gan kaut kas tāds varēja notikt, kā gan Tanja varēja izrīkoties ar savu labāko draudzeni, kura bija gluži kā māsa, bet kāds tur brīnums, ka ne viena, ne otra nenojauš īsto atbildi uz šo jautājumu-Berenises vienīgais ''nodarījums'' bija tāds, ka viņa, būdama Tanjas labākā draudzene, varēja izjaukt visus Marisolas plānus, tāpēc viņai vajadzēja izdomāt ko sevišķi nežēlīgu, lai Tanja Berenises acīs kristu tik zemu, ka ne par kādu draudzību pat runas nevarētu būt.

Paula, kaut arī apzinās ko Tanja ir nodevusi Berenises draudzību, kā arī iespējams tiešām ir izraisījusi autokatastrofu, tomēr nespēj nedomāt par meitu un būtu gatava darīt visu, lai glābtu viņu no viņas pašas, ja vien zinātu kā to izdarīt. Jā, iespējams sirds dziļumos Paula joprojām nezaudē cerības, ka meita reiz spēs piecelties un visiem, bet galvenais pašai sev pierādīt, ka to var izdarīt pat tas, kura garīgajai atdzimšanai neviens netic, tomēr tajā pašā laikā viņa cenšas šai cerībai pārāk nepieķerties, jo (vismaz pagaidām) nav nekāda iemesla uzskatīt, ka cīņa par Tanju tomēr nav uzskatāma par pilnībā zaudētu, kā to uzskata visi pārējie.

Beidzot tas ir noticis-Tanja tēvam atklāti acīs pateica, ka vairs viņu neciena ne kā tēvu, ne vīrieti, ne cilvēku, un, ka ir trāpījis tieši mērķī ar viņas audzināšanu, jo nu patiesi ir izaugusi pēc tēva ģīmja un līdzības, un, ka lai nu kurš, bet viņš nebūs tas, kas metīs pirmo akmeni uz viņu. Tikai žēl, ka Tanja pēc šīs atklāsmes, neaptvēra, ka viņai ir jāmaina sevi, lai nebeigtu savu dzīvi tikpat nožēlojamā veidā, kā tēvs. Iespējams tas ir tāpēc, ka Tanja domā, ka nav pelnījusi piecelties kājās, jo ir pārāk daudz citiem darījusi pāri, un tāpēc atpakaļceļa nav.

Diemžēl attiecībā uz Hulio, laika atskaite ir sākusies, jo tagad tikai viņa dzīvība ir atkarīga no tā, cik ilgā laikā tiks atrasta donora sirds. Jā, ir nežēlīgi, ka tik jauns puisis, kuram vēl tik darāmā šajā pasaulē, jau atrodas tās pasaules, no kuras vairs neviens nav atgriezies, sliekšņa priekšā. Protams, no nāves nevar izbēgt neviens, tomēr ir liela atšķirība vai uz Viņsauli dodas jauns cilvēks, kam vēl visa dzīve priekšā, vai garu mūžu nodzīvojis cilvēks, kurš aiz sevis atstāj tik daudz paveiktu krietnu darbu. Var jau teikt, ka Debesu Valstībā Hulio būs laimīgs, jo tur viņam vairs nekas nesāpēs, bet uz zemes palikušajiem mīļajiem viņa pāragrā aiziešana sāpēs vienmēr.