šai telenovelei tā paīstam sāku sekot līdzi no jaunā etapa, kad Amajai bija jauanis matu sakārtojums. Gāja uz priekšu ātri, jo skatījos ar pārtīšanu. Kopumā telenovele man patika. Un man pat nedaudz loģiskāk būtu bijis, ka Maks paliek kopā ar Konstansu, nevis Amaju. Jo sākot no otrā etapa stāsts bija nevis par mīlestību starp Maksu un Amaju, bet par atriebību. Pēdējo sēriju gan skatījos nepaŗtinot, bija interesanti, un atkal jau, De que te quiero te quiero bija  vienīgā telenovele, kur bija tiešām labestīga pēdējā sērija, nevis kā visur, ieskaitot šejeini, ar slepkavībām. Bet bija arī skaistie brīži, ļoti patika kā Maks bildināja Amaju ar no nezinu kāda materiāla, stikla vai kristāla izveidotu milzīgu saderināšanās gredzenu, nu ļoti skaisti, vienīgā vēl cita telenovele ar tādu oriģinālu saderinašanās gredzenu bija Cuidado con el angel, kur bildinājums bija ar gredzenu, kas iekšā stikla bumbā(tādā, kurās parasti z-svētkos ir namiņš, vai vecītis un pakratot brist sniegs). Pēdējās skaistās 20 min izbojāja Sesara pašņāvība, kur beigās vēl visu uztaisīja tā, lai Max jūtas vainīgs, Sesars pārāk viegli par visu samaksāja. Vismaz mans viedoklsi ir tāds, ka Sesars ne tikai Lukresijas vaians dēļ bija tik ļaunas, bet arī, tāpēc, ka auga tēva nenovērtēts. Tomēr ar laiku aktieri, kas tēloja Mauro pieņēmu kā labo, viņš bija foršs. Un patika, ka pēdējās sērijās bija arī aktieris Alex Sirvents. Arī patika, ka šajā telenovlē tika arī parādīts kā mīlēt, rūpēties par bērnu ar autismu, un kā rūpes maina šie cilvēka uztveri uz dzīvi, vienam, no Mauro bērniem tas bija, cik gan šie cilvēciņi sēj neviltoti priecāties.