Šoreiz jāsaka, paldies mantkārīgajai mātei, ka izšķirs Monseratu no Hosē Luisa - tik forša meitene nav pelnījusi tādu hļupiku!!! Protams, var saprast viņa raizes, ka viņas ģimene nepieņems, bet nu bļāviens.... esi vīrietis, saņem dūšu un stājies tam pretī, un cīnies par savu mīļoto! Kā mani viņš ir paspējis nokaitināt, ka Monseratai pašai ir jālūdzas n-tās reizes un jāvelk viņš parunāt ar viņas tēvu! Pats nopelnīja viņu zaudēt...

Man jau sāp sirds par Alehandro... Viņam tā patīk Monserata, un viņš tā negrib viņu "nopirkt", lai viņa zinātu par tām sarunām, utt., un tagad nabags noticēs viņai, un tad nāks lielā vilšanās Bet man ļoti patīk arī, ka vairākas reizes viņš uzsver, ka jā, patīk Monserata, bet viņš grib iepazīt viņu vairāk utt., un tad jau redzēs, vai tas aizies tālāk un tml. - nevis uzreiz mūža mīlestība un gribu precēt, un viss.

Sendelam kaut kā tik stulbi varoņi pēdējā laikā, ka tagad šis aktieris asociējas tikai ar vājiem kretīniem...

Un cik daudz dod apģērbs un frizūra utt! Ja es nebūtu redzējusi Virhīniju, nevarētu ienākt prātā, ka Grētele patiesībā ir ļoti smuka - Marijas lomā viņa saposta nu maksimāli nepiestāvoši viņai...

Es jau esmu aizskrējusi krietni uz priekšu, tiku līdz pirmajam lielajam pagrieziena punktam ( , bet ne par to šobrīd stāsts). Šis šķiet labs brīdis, lai apkopotu savas šībrīža pārdomas par šo telenoveli - spoiler free!

Sākumā bija ļoti grūti nesalīdzināt ar Amor real, tas notika pats no sevis, un man bija ļoti spēcīga vēlme noskatīties atkal tieši Amor real, un to, kā tur viss notika. Bet jo tālāk skatījos, jo vairāk iemīleju Alehandro un Montserrat kā atsevišķu pāri, jo viņu attiecības diezgan stipri atšķiras no tā, kā tās veidojās starp Manuelu un Matildi. Attiecībā uz citām sižeta līnijām man vairākas reizes bija - "ā, tas ir šitas, es zinu, kur tas iet un kā tas beigsies, booooring". Kas tikai palīdz tīt ne-galveno ainas un tikt ātrāk un priekšu.

Brīžiem gan man nedaudz zuda loģika varoņu rīcība un domu gājienā (īpaši Monses!), bet kaut kā tas īpaši netraucēja, jo ķīmija viņiem ir lieliska, un uz loģiku var pievērt acis, lai izbaudītu tās emocijas, ko viņi sniedz! Viens gan jāsaka, ka Alehandro un Monses attiecības ir daudz smagākas kā Manuela un Matildes - vairāk konfliktu, vairāk abpusēju aizvainojumu, smagāks ceļš uz salīgšanu. Kaut kā Amor real es to visu atceros harmoniskāk, bet - tas arī palīdz redzēt viņus kā atsevišķus varoņus, un vairāk distancēties no Amor real un salīdzināšanas, ar laiku dzīvojot līdzi viņiem kā atsevišķam stāstam. Un es necik nebrīnos, ka varēja būt ļoti lielas spekulācijas par viņu attiecībām reālajā dzīvē, jo manās acīs viņi tik perfekti sader kopā! Visas kustības, žestu valoda utt. - nemāku pat izskaidrot! Bet vienkārši bauda skatīties. Un viņu mīlestības aina arī bija bauda manām acīm un sirdij - perfekti vizuāli un emocionāli! Viņi tik skaisti māk kustēties, nav kkādas neveiklas pozas utt., bet skaties un šķiet, ka redzi mākslas darbu - vismaz es tā jutos. Un reizē ar izjustu erotikas piesitienu, bet neparādot neko lieku. Un tās emocijas, ko viņi spēj nodot ar saviem skatieniem, balsi, mīmiku un kustībām...

Nevar nepiekrist, ka Anželika ir fantastiska aktrise - jau Anās es apbrīnoju, kā vispār nejūtas, ka visas trīs māsas tēlotu viena aktrise, cik dažādas viņas šķiet. Un šeit viņa atkal ir pavisam citādāka - tik ļoti sieviešķīga, pat uz tādu cacisko blondīnes pusi, bet viņai tik ļoti tas šeit piestāv!! Vienkārši bauda skatīties uz to viņas eleganci, sievišķību, kā viņa kustās, runā. Jāatzīstas gan, ka vienā brīdī man radās drusku sajūta, ka man trūkst nedaudz vairāk viņai "galvā". Tīri no tā, kā tas tiek parādīts...

Man bija iespaids, ka Sebatians Ruli man tā pārāk nepatīk... Kā man reizēm patīk kļūdīties! Jau Anās man viņš patika, bet tur viņam nebija iespējas (ciktāl es tiku) izpausties tādā emociju gammā kā šeit. Kā man patīk, kad tik ļoti visas emocijas var nolasīt aktiera sejā un just tām uzreiz līdzi! Prieku, cerības, neticību, mīlestību, dusmas, sāpes...  Kad nāk tauriņi no laimes viņa sejā, un reizē jau ir bailes, kad ilūzijas sagrūs, un kad tas patiešām notiek, tad lūst sirds par viņa pārdzīvojumiem.

Laikam lielāko atšķirību varoņos es jūtu attiecībā uz Hosē Luisu/Adolfo (un nē, mātes neskaitās, jo es vispār nekādi nespēju nolikt blakus Grasielu un Augustu - tie ir tik dažādi tēli, ka es pat nespēju vilkt nekādas paralēles!). Es nevaru pateikt, vai man labāk patīk Adolfo vai Hosē Luiss, un es noteikti nevaru teikt, ka man Hosē Luiss īpaši patiktu, bet manā skatījumā Hosē Luiss ir daudz izteiktāk izstrādāts tēls ar visiem saviem trūkumiem un nepilnībām, ar spēcīgāku personību nekā Adolfo, kurš tāds "plakanāks" un neinteresantāks man šķiet.

Šoreiz pēc manas iniciatīvas sadarbojoties ar fanu klubiem tapa dāvana 2 gadu jubilejā Andželikai un Sebastianam!
Un, kā jums?

Paldies par brīnišķīgo video, ļoti patīk!

Jā, es jau šorīt biju Montserratas un Alehandro kāzās, un tās tiešām nebija tādas, kādas viņi bija iedomājušies. Man kļuva ļoti žēl gan Monses, gan arī Alehandro, jo viņi abi ir intrigu upuri-, jo Montserrara ir pilnīgi pārliecināta, ka Alehandro jau no paša sākuma ir sadziedājies ar viņas māti, tēlojot cēlo bruņinieku, lai Monsē izraisītu vainas sajūtu, ka sapinās ar tādu ''zemisku un nelietīgu tipu'' kā Hosē Luiss, tad, kad viņai līdzās ir tik ''brīnišķīgs'' vīrietis, kā Alehandro, bet nu, kad Montserrata uzzināja patiesību par Hosē Luisu, viņa noteikti nospriedīs, ka tieši Alehandro lika Esmeraldai tēlot Hosē Luisa pamesto līgavu, jo tika redzējusi abus kopā. Savukārt Alehandro noteikti nolems, ka Montserrata ar savu māti visu laiku bija uz vienu roku, ka izmantoja viņa jūtas un naudu, lai paglābtos no bankrota.

Noskatījos atkal pēckāzu momentus (paldies, aNgeL, par manas darba dienas saīsināšanu ), tik sāpīgi tas viss.. Īpaši tā pēdējā aina... Kur Monse tik nežēlīgi runāja un izturējās - ka var viņu paņemt ar varu, bet tajā laikā domās par Hosē Luisu, un ka Alehandro viņai ir pretīgs. Alehandro bija tik sirdi lauzoša sejas izteiksme pēc šī teikuma...  Viņš tik ilūziju pilns un iemīlējies apprecēja Montserratu, un tik ļoti realitāte atšķīrās no tās ilūzijas...

P.S. Nebeidzu ik pa laikam ieprātoties, kā nonāca līdz šādam vārdam Montserratai? Ņemot vērā, ka es šogad biju slavenā kalnā Barselonā ar šādu nosaukumu. Bet nu toties tagad divtik patīkamas asociācijas ar šo vārdu