- Martin, kādēļ tu mani tā sāpināji un neticēji?
Alfredo šaubās, ka Veronika piedos Martinam. Martins nožēlo nodarīto, bet tic, ka mīlestība būs stiprāka, un Veronika piedos.
Vēstulē auklītei Matildei Veronika atzīstas, ka dzīve ar Martinu ir elle.
Pjērs atzīstas Klaudijai mīlestībā. Sirds saka vīrietim, ka viņa ir īstā, kura jāiepazīsta ar vecākiem. Viņš vēlas vest Klaudiju sev līdzi uz Parīzi. Viņa lūdz laiku, lai apdomātu.
Matilde zvana Martinam, jo vēlas tikties ar vīrieti. Ja viņš neieradīsies, viņa visu izstāstīs donam Horhem! Martinu nomoka jautājums - ko gan Veronika izstāstīja auklītei?
Virhīnija saka Danielam, ka iespējams gaida viņa bērnu, taču šajā ciemā nevar veikt pārbaudes. Viņai gan nāksies teikt, ka bērns ir no Emiliano. Daniels tam nevēlas piekrist, bet kā vienmēr pakļaujas Virhīnijas manipulācijām.
Cilts vīrietis paziņo Nansijagai, ka viņai ar Blondo vīrieti jāveido ģimene. Meitene atsakās to pieņemt, jo viņas sirdij jau ir saimnieks. Cilts vīrietis atbild, ka viņas sirds kļūdās.
Martins atzīstas Matildei, ka pieļāvis daudzas kļūdas, taču viņas mīlestība lika viņam reaģēt! Veronika iemācīja viņam piedod un viņš neredz savu dzīvi bez viņas. Matilde nezina, vai ticēt. Ja viņa izstāstīs visu Horhem, tad Martins vairs noteikti neredzēs Veroniku.
Pablo uzzina par pazudušo Polo un izsaka minējumu, ka puika var būt pamestajās, vecajās raktuvēs.
Kresensio atgriežas ciemā un sadusmojas, ieraugot uz ielas Anu Perlu. Tēvs Huans izstāsta, ka pazudis Polo un ka Manuels turēja meiteni ieslēgtu.
Pie vecajām raktuvēm Pablo atrod bumbiņu, kuru bija uzdāvinājis zēnam.
Kresensio ir nikns uz Manuelu. Raimunda iesit Manuelam pļauku! Manuels uzdrīkstas teikt, ka Polo gan jau spēlē paslēpes. Raimunda ir sāpināta, ka Manuels tā atmaksājis viņai par visām rūpēm, ko darījusi. Dusmās Manuels atzīstas, ka draudējis nosūtīt Polo un bērnunamu.
Ja Polo neatradīsies, tad Kresensio izdzīs Manuelu no mājām.
Pablo satiek Nansijagu. Viņa zina drošāko un īsāko ceļu, lai tiktu bīstamajās raktuvēs. Abi atrod Polo! Raktuvēs notiek nogruvums. Visi izkļūst ārā dzīvi.
Veronika atzīstas, ka viņai patika, ka Malēna nosauca viņu par meitu. Veronika dodas nakšņot pie Magdalēnas.
Emiliano jautā, ko cilts vecākie teica Nansijagai. Viņa pastāsta, ka abu likteņi esot saistīti uz mūžiem. To dzird Virhīnija.
Blankita uzskata, ka par pateicību Kresensio būtu jāļauj māksliniekam tiktiem ar Anu Perlu. Kresensio no jauna ļauj Pablo zīmēt viņa ģimeni. Viņš vēlas zināt, kādi ir Pablo nolūki attiecībā uz Anu Perlu!
Martins pārrodas mājās. Impulss redzot vienam otru ir tik spēcīgs, ka viņi cieši apskaujas.
- Veronika, mīļā...
- Martin, cik labi, ka tu atgriezies. Tu nespēj iedomāties visu, kas notika.
Martins: Paldies..
Veronika attopas un attālinās: Nē. Piedod man. Es pārcietu briesmīgas dienas un ļāvos jūtām. Aizmirsti. Es došos nakšņot pie Magdalēnas, un rīt parunāsim.
- Nē. Es jau biju pie Magdalēnas un teicu, ka tu nenāksi. Mums daudz par ko jārunā.
- Tu tā izlēmi?
- Lūdzu. Es tev to lūdzu. Es skrēju uz šejieni un negribēju gaidīt.
- Veronika, lūdzu piedod man.
- Martin!
- Lūdzu piedod visu, ko liku tev ciest. Matilde man parādīja tavu vēstuli. Es vēlos to visu dzēst. Es tev visu izstāstīšu. Es tev visu paskaidrošu, jo vienīgais, ko gribu, ir būt ar tevi un lai tu man piedod. Es gribu būt ar tevi visu atlikušo dzīvi. Veronika...
- Lūdzu piecelies! Taisnība, ka tu slikti izturējies pret mani, bet nedari to. Lūdzu piecelies.
- Mīļā, tas ko izdarīju, ir ļoti nopietni.
- Celies, lūdzu. Tu mani biedē. Jā mums ir jārunā. Varbūt tā būs pēdējā reize, kad to darām.
- Nesaki to, lūdzu. Tici man, tas ko tev teikšu, ir smagākais, kas ar mani dzīvē ir noticis.
- Es gribu, lai tu mani uzklausi, mīļā.
- Martin, pietiek! Saki to, kas tev sakāms. Kāpēc tu pieminēji manu auklīti? Tu biji ar viņu? Viņai viss kārtībā?
- Jā, viņai viss labi, neraizējies. Viņa pastāstīja par tavu vēstuli, un es esmu idiots, Veronika. Esmu stulbenis, jo ļāvu valdīt pār sevi tai vēlmei...
- Ko? Tu biji ar citu sievieti?
- Nē, mīļā, kā tu vari tā domāt. Nē. Es nebūtu uz to spējīgs. Es pat nespētu skatīties uz citu. Tu esi mana mūža mīlestība. Bet man tev jāizstāsta daudzas smagas lietas. Tev tas nebūs viegli, arī man nē, bet lūdzu uzklausi mani līdz beigām.
- Nē, Martin. Šī bija ļoti smaga diena. Es nevaru saņemt jaunus spēcīgus iespaidus. Lūdzu nē.
- Veronika, tev mani ir jāuzklausa. Jo līdz šim brīdim man trūka drosmes, lai visu izstāstītu.
- Man bail no tā, ko tu vari man teikt. (Veronika dziļi izelpo gaisu) Es tevi klausos.
- Nesen es tev pieminēju, ka man bija brālis.
- Jā.
- Pirms tevis viņš man bija vissvarīgākais. Mēs agri kļuvām par bāreņiem un es viņu uzaudzināju.
- Kāpēc tu man nekad to neteici?
- Veronika...Lūdzu uzklausi visu, kas man sakāms pirms mani tiesāt. Vairāk nekā brālis es viņam biju kā tēvs. Es biju solījis mātei rūpēties par viņu, un tā arī darīju.
- Martin, kāpēc tu man to nestāstīji agrāk?
- Viņš bija cēlsirdīgs un izpalīdzīgs.
- Domāju, ka tev bija ļoti smagi viņu zaudēt.
- Viņš nebija pelnījis mirt tādā veidā.
- Kas viņam notika?
- Tu tiešām par nenojaut, Veronika?
- Un kā es varu nojaust veidu, kā nomira tavs brālis, ja pat nezināju par viņa eksistenci?
- Mans brālis izdarīja pašnāvību.
- Ko?
