Renata
Pie savas kajītes durvīm rakājas pa pludmales somu, kaut ko centīgi un neapmierināti meklēdama...
TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 1. Spēles telpa - "Pacific Titanic" kuģa klājs
Renata
Pie savas kajītes durvīm rakājas pa pludmales somu, kaut ko centīgi un neapmierināti meklēdama...
Tatjana pagrieza galvu uz sānu un pavēra acis šaurā spraudziņā - pacelt roku bija pārāk liels slinkums, saules karstums viņu padarīja nespēcīgu, radīja vēlēšanos viekārši gulēt un nekustēties. Caur puspievērtajām acīm Tatjana šoreiz veltīja jau ilgāku skatienu Jose Armando, nopētot viņu. Vienbrīd viņai ienāca prātā vispār neatbildēt, bet kaut kas vīrietī lika viņai tomēr atbildēt.
- Tatjana Lopez. [hihi, es beidzot pievērsu uzmanību, skatoties "Viktoriju" kāds viņai uzvārds]
Bet tas arī bija viss, ko viņa pateica, pirms atkal pagrieza seju pret sauli.
Beto
Meklē Renatu visās publiskajās telpās
Renata
- pie velna...
Velkas atpakaļ uz klāja, lai pie baseina mēginātu sameklēt savas kajītes pazudušās atslēgas... Satiagāja pie baseina savā peldkostīmā un lūkojas uz grīdu, lādejot pati sevi. Viņa protams visā vainoja to idiotu, ar kuru bija saskrējusies baseinā.
Jose Armando
-Prieks ar jums beidzot iepazīties, Tatjana Lopez. – viņš nopietni teica.
-Kā jums patīk brauciens?
Beto
Izskrien no bāra un dodas meklēt tālāk, līdz nonāk pie baseina!
Tā ir viņa!
Pienāk viņai klāt un mazliet kautrīgi nosaka:
- Sveika, anonīmā sieviete!
Renata
Salecas no viņa pēkšņas parādīšanās.
Viņa pat nepaskatās uz viņu, turpinot meklēt atslēgas. Labakais varians ir izlikties, ka viņa viņu pat neatcerās.
Tatjanas piere saraucās, viņa pagriezās pret Jose Armando un mazliet pavēra acis.
- Beidzot?
Viņas balss skanēja izbrīnīti un neticīgi, bet tajā pašā laikā nedaudz vienaldzīgi, it kā viņai nemaz nebūtu tik svarīgs ne ši jautājums, ne atbilde. Seja atkal tika pievērsta saulei.
- Brauciens... Es jūtos labi, ka esmu šeit.
Beto
- Tu jau mani pavisam aizmirsi? Zini, šoreiz es tev neticu! Tu mani atceries tikpat labi, kā es tevi, vai ne? Varbūt beidzot pateiksi savu vārdu?
Beto visu izgrūda vienā elpas vilcienā.
- Piedod, ka tik uzbrūkošā tonī, bet... bet es nevaru tevi aizmirst!
Renata
Nevilšus notrīceja, jo bija grūti izlikties vēsai un pat nepaskatīties uz viņu. Viņa uzlika uz sejas vēsu, vienaldzīgu sejas izteiksmi.
Viņa pacēla galvu un satikās ar Roberto acu skatienu. Un pēkšņi aizmirsa, ko īsti bija gribējusi teikt. Tieši no tā viņa bija baidījusies visvairāk. No viņa acīm. Bet tad līdz apziņai aizgāja arī viņa vārdi.
"es nevaru tevi aizmirst!"
Viņs nebija spējis aizmirst viņu. Tie varēja būt tradicionālie vīriešu meli. Viņa bija gana daudz pieredzējusi savā dzīvē. Viņš varēja melot, cenzdamies ievilkt viņu gultā. Bet no otras puses - viņa jau tur vakar bija bijusi un viņš nebija pat nemazliet uzmācies...
Nevilšus viņas skatiens apstājās pie viņa lūpām... Viņa steidzīgi pacēla skatienu uz augšu, nolamājot sevi, jo bija iedomājusies, kāds gan būtu viņa lūpu pieskāriens...
Viņa sakopoja savu spēku un cik vien iespējams vienaldzīgi novērsās.
- Atvainojiet, bet es nesaprotu, par ko jūs runājat...
Viņa steidzās prom, lai gan atslēgas tā arī nebija atradusi. Galvenais bija noslēpties kaut kur, vienalga kur - galvenais ātri.
Jose Armando centās notvert Tatjanas skatienu. Viņas pusatvērtās acis likās tik vilinošas.
-Tieši tā – beidzot. - Viņš smaidot teica, priecīgs, ka Tatjana pagriezās pret viņu.
-Vienkārši es līdz šim nepazinu nevienu rudmati. Un jūsu „degošie” mati šodien izskatās fantastiski.
„Ko es te runāju? Viss, Jose, liecies gulēt, sauļojies un netraucē sievietei! Citādi viņa nodomās, ka esi traks, uzbāzīgs, neaudzināts,...”
Arī viņš ŠEIT jutās labi.
Beto
- Tu vari bēgt, bet no manis nenoslēpsies! Tavs acu skatiens par to liecina... Tavās acīs esmu redzējis naidu un skumjas, bet neesmu redzējis prieku! Bet gribu to redzēt...
Tas viss skanēja tik banāli, bet Beto nemācēja runāt savādāk..
Renata
Nervozi steidzoties prom vel dzird viņa vārdus. Viņa uzskrien virsū viesmīli. Atsitusies pret viņu, Renata neveikli ielido baseinā...
Beto
ātri metas iekšā baseinā un izvelk viņu ārā...
Renata
Aizrijusies šodien jau otro reiz smagi klepo. Atkal turās cieši pie Roberto, tāpat kā vakar. Tas notiek gluži instinktīvi. Viņa ļauj viņam palīdzēt viņai tikt ārā no baseina.
Apkārt jau neliels pūlis, kas lūkojas uz visu incidentu - tipa - meitene gandrīz noslīkusi esot. Kāds taisas arstu pasaukt.
Sazin kāpēc Renata sajūtas nervozi un vēl ciešāk piekļaujas Roberto...
Tatjana
Pēc šiem Jose Armando vārdiem Tatjanas izbrīns tikai palielinājās. Bet dīvainā kārtā viņa nejutās aizvainota, ne arī gribējās vīrieti saukt par bezkauņu. Viņa vārdi bija izskanējuši kā kompliments. Jā, dīvaini un neizprotami, bet tik iederīgi un patīkami. Tatjana vēl ciešāk ielūkojās viņa sejā, cenšoties saprast, kāds viņš ir n kāpēc tā runā. Tatjana juta, ka klusums ieilgst un viņa pārāk ilgi ir neatlaidīgi skatījusies vīrietī. Viņa jau grasījās ko teikt, kad atskanēja skaļš plunkšķis, kaut kādi saucieni, kliedzieni... Tatjana strauji piecēās sēdus un paskatījās uz baseinu, redzot, kā no ūdens tiek izvilkta tā pati sieviete, kas šodien jau bija šeit peldējusies. Tikai atgad viān vairs neizskatījās tik droša, pārliecināta un bravūrīga kā iepriekš. Tatjanas skatiens biaj cieši piekalts notikuma vietai, nez kāpēc viņai rūpēja, kas notiek ar šo sievieti. Viņas bija svešinieces, bet tomēr Tatjana zināja viņu labāk nekā jebkuru citu no šī kugā. Nu, varbūt izņemot Auru...
Beto
- Es tevi aizvedīšu projām. Es tevi pasargāšu no šiem visiem cilvēkiem!
Beto aiznes Renatu uz savu kajīti, pa ceļam sakot cilvēkiem:
- Ārstu nevajag! Ja vajadzēs, pats atradīšu!
sievieti. Viņas bija svešinieces, bet tomēr Tatjana zināja viņu labāk nekā jebkuru citu no šī kugā.
(o, šitas albalongu pārsteidza... Bļin, man ātrāk gribas uz salas, kur visi ir kopā, visi ir ekstrēma situācijā un par galveno kļūst izdzīvošana, nevis nemitīga grūtsirdība un pieklājīgas manieres. Bet nu nedrīkst tik ātri kuģi vēl gremdēt...)
(pārvācamies uz divvientulības telpu?)
Jose Armando beidzot izdodas notvert Tatjanas skatienu. Viņas acis izrādās tik dziļas un tik... skumjas...
Viņam radās sajūta, ka skatās pats savās acīs un redz savas skumjas. Nē, šī sajūta ir vēl labāka.
Tad pēķšņi viss pazuda. Tatjana novērsās. Jose Armando sekoja Tatjanas skatienam un ieraudzīja visu, kas notika pie baseina. "Dīvaini, ka es to varēju nepamanīt?"
-Vai jūs pazīstat to sievieti? – viņš interesējās, redzot, ka Tatjana norūpējusies skatās uz notiekošo.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 1. Spēles telpa - "Pacific Titanic" kuģa klājs