Rubi.

-Jā, es ceļoju viena. Es nolēmu doties uz ceļojumu kopār ar draudzeni, bet viņai nesen nomira vectēvs, tāpēc viņa nevarēja doties kopā ar mani. Bet Jūs? (viņa apburoši uzsmaidīja)

Džordžs.

Yes! Yes! Yes!
-Skaidrs, tātad Jūs te esat viena?
Viņš nevainīgi(nevinno) uzsmaida Renātai.
-Es arī neesmu precējies. Es esmu atraitnis.
Viņa seja kļuva skumjāka.

Daņiils
Arī ar platu smaidu atbild Rubi.
- Esmu viens un brīvs kā putns gaisā. Bet tā taču nevar būt, ka tik skaistai sievietei kā jums nav neviena, kas jūs gaida.

Rubi.

-Man ir vairāki pielūdzēji, bet mani viņi neinteresē. Es esmu diezgan jauna, tāpēc pagaidām varu pabūt brīva, bet varbūt, ka vēl nesatiku mana mūža mīlestību.
Viņa pieskaras saviem matiem un sāka (krutitj pradj volos).
-Bet kāpēc Jūs esat viens?

diana
- vel joprojām mīlums - viņa klusi nedaudz nepāliecināti noteica
viņa paskatījās uz suņuku un viņas sejā aprādījās kas līdzīgs smaidam

diana

- princi???

viņa skatījās uz linkonu
bet škita viņa saulesbriles aizškērso ceļu
viņa veilki novērsa skatu un 'turpināja skatīties sāniis

Daņiils
Viņš nepaspēja neko pat pateikt, kad Rubi jau bija prom. Viņš ar smīnu noskatījās pakaļ sievietei. Ceru, mēs vēl tiksimies. Viņš atcerējās Olgu - krievu skaistuli, kas palika viņu gaidām Sankt-Pēterburgā, bet domas par viņu bija vienaldzīgas. Olga pēdējā laikā bija sākusi kļūt pārāk apnicīga. Kārtējā muļķe, kas iedomājusies, ka tomēr ievilsk viņu laulības ostā. Lielākā daļa no viņām tā domāja, kaut arī zvērēja, ka pilnīgi piekrīti brīvām attiecībām bez solījumiem.
Daņiila skatiens pārslīdēja pār klātesošajiem, viņa trenētais skatiens piefiksēja skaistu, tumšmatainu sievieti pie blakusgaldiņa, tad slīdēja tālāk. Viņš bija pāedis un jau grasījās celties no galda, kad pie viņa pienača kāsd viesmīlis. Viņa teiktais Daņiilu izbrīnīja, turklāt viņš škita kaut kur redzēts... Ak jā, viņš bija stāvējis blakus tai skaistulei no blakusgaldiņa. Daņiila sejā atplauka mednieka smaids.
- Paldies, neko nevajag.
Un pirms viesmīlis paspēja ko bilst, viņš piecēlās un piegāja pie blakusgaldiņa, lūkojoties lejup uz skaistuli.
- Es neesmu radis, ka sievietes man izmaksā, tāpēc varbūt darīsim otrādi - ko JŪS vēlētos iedzert? 
Tieši tobrīd sieviete efektīvi noškaudījās.
- Vai varbūt vismaz varu jums piedāvāt savu kabatslakatiņu?

Tatjana
Kārtējais rīts. Tikai šoreiz istabu nepieplūdināja uzmundrinoša saules gaisma, pa iluminatoru redzamās debesis bija pelēkas, pilnībā aizsedzot sauli. Tatjana pabrīnijās, cik gan ļoti noskaņojumu var ietekmēt laikapstākļi. Spīdot saulei viss sliktais tomēr šķita mazliet gaišāks, bet drūmā pelēcība dabā viņai uzdzina vēl lielākas skumjas. Kaut arī miegs vairs nenāca, Tatjanai negribējās celties no gultas. Gribējās ēst, net egribējās nekur iet. Varētu jau pasūtīt brokastis uz kajīti, nemaz necelties no gultas.. Un ko? Visu dienu skumt atmiņās par Enriki? Tatjana nopūtās un atmeta segu, tad lēni izkāpa no gultas. Nē, viņai bija jāiziet vismaz nedaudz no kajītes, jāieelpo svaigs gaiss, jāmēģina domāt par kaut ko citu. Pēkšņi Tatjana atcerējās Jose Armando. Varbūt viņš būs uz klāja? Vai arī Aura. Kaut arī Tatjanai negribējās ne ar vienu runāt, viņa saprata, ka tas ir jādara, ka ir jāpiespiež sevi dzīvot normāli, nevis slēpties no visiem un pakļauties skumjām un sāpēm, kas pārņēma viņu visu no iekšienes. Novilkusi pidžamu, Tatjana iekāpa dušā un atgrieza krānus. Spēcīgās, karstā ūdens strūklas ieskāva viņu. Nemaz nebija pamanāms, ka ūdens lāses jaucas ar asarām...
Pēc pusstundas viņa beidzot bija gatava iziešanai. Šodien nebija nekādas vēlēšanās piedomāt pie apģērba, viņa bija uzvilkusi vienkāršus džinsus un pirmo krekliņu, kas pagadījās pa rokai - vienkāršu, baltu, ar V-veida kakla izgriezumu. Izskatījās, ka uz klāja nebūs pārāk silts, tādēļ viņa uzāva botas un paņēmusi pelēku sporta jaku, izgāja no kajītes.
Jaunā diena sveicināja viņu ar vēsu vēju un tumšām debesīm. Izskatījās, ka tūlīt var sākt līt. Pasūtījusi brokastis, viņa apsēdās pie galdiņa, bet šodien jau pēc iespējās tālāk no borta un zem saulsarga, slēpjoties no vēja un iespējamā lietus.