Tieši tobrīd sieviete efektīvi noškaudījās.
- Vai varbūt vismaz varu jums piedāvāt savu kabatslakatiņu?
(ak mans dies`, Paloma. Es te skaļi smejos - līdz asarām... Es jau biju aizmirsusi, ka Renata nemitīgi šķauda... Daņilam tas labi sanāca...)
Renata
Pat nebija pamanījusi, kā pienāk vīrietis. Viņa dzēra savu skābo apelsīnu sulu un lasīja finanšu ziņas - kā parasti. Bet te pēkšņi bija viņš un piedāvā ja iedzert, bet viņa nespēja savaldīties un skaļi nošķaudījās. Vīrieša acīs dzirkstīja humora liesmiņas.
- Paldies, es... - Bet atkal pēkšņas sķavas... - Ak, jā, laikam kabatas lakatiņš netraucētu. Tomēr brīdinu, ka pēc manis to vaŗes tikai un vienīgi izmest ārā, jo tas vairs nebūs lietojams...
Viņa atkal skaļi nošķaudījās...