Izabella

Dzird, ka kāds viņu uzrunā. Izabella neatpazīst šo cilvēku.

-Vai mēs esam pazīstami? Kas man ar jums būtu runājams?

Alfredo

-Es nekur nebiju pazudis. Acīmredzot, tu cītīgi nemeklēji.

Alfredo gandrīz nemanāmi piemiedza ar aci.

Jose Armando
Vēro Tatjanu.
“Pat sporta tērpā viņa izskatās tik labi, tik mīļi. Un tik skumji...”
Manāmi noskumst par Tatjanas reakciju.
-Šīs vērtības ir paliekošas katra cilvēka dzīvē. – viņš ar pārliecību teica.
-Vai arī ticība, uzticība tev neliekas svarīga? Es tā nedomāju. Tu izskaties pēc sievietes ar ar nevainojamu vērtību skalu.
Viņš maigi uzlūko sievieti.

Daņiils
Ieraudzījis Rubi, kas ienāca restorānā, uzreiz piecēlās un pagājis viņai pretī, saņēma roku un galanti noskūpstīja, smaidot.
- Prieks jūs atkal satikt, Rubi!
Šī sieviete viņu fascinēja, apbūra ar savu skaistumu, un tomēr lūkojoties viņā, Daņiilam acu priekšā nostājās šķaudošās noslēpumainās sievietes tēls.

Alfredo

-Nu, varbūt tāpēc, ka zināju - tu atradīsi mani pirmā.

Izabella

-Un jūs mani tagad gribat bez maz vai vainot mani slepkavības mēģinājumā? Es viņam neliku lēkt pāri bortam. Tā bija viņa paša, jeb, pareizāk sakot, viņa izdzertā alkohola iniciatīva.

Eva pavadīja ar acīm aizejošo smukulīti.
-Ārstu? Viņai nevajadzēja nekādu ārstu! Viņai vajadzēja pievērst Jude uzmanību. Un šķiet, ka tas ir izdevies.
Apmierināti smaidot, Eva apguļas un domā par Jude.

(Atā, GaBy! Es gan šaubos, ka vēl būšu. Man arī drīz jaiet prom. Un jābeidz arī Jose saruna ar Tatjanu)

Daņiils
- Vai jūs šet kaut ko gribējāt, vai arī mēs varam doties pastaigā? Lai gan.. laiks šķiet nav gluži piemērots pastaigām.
Kamēr Daņils runāja, smaids viņa sejā nepazuda, viņš lūkojās Rubi ar ietrenētu skatienu.

Jose Armando
- Nozīme ir liela, ja jūs tam patiešām ticat. Labais piesaista labo. Tāpēc jādomā labas domas. - viņs saka, bet redz, ka Tatjana ir pārāk nomākta.
-Atvaino, ka es tik tieši jautāju, bet... Kas ir laupījis tavu ticību? Kas liek tavām acīm būt tik skumjām? Un, pats galvenais, vai man ir cerība kādreiz redzēt tevi priecīgu?