Renata
Cauri miegam izdzird kaut kādas skaņas. Dakteris bija jau pirms krietna laika, izrakstīja antibiotikas, Renata tās iedzēra. Kapteinis jau sen atgriezies pie saviem pienākumiem.... Viņa ir viena... Miegs ir labs... Tie ir tikai viļņi... un vējš... Atkal kaut kas iegrabas, tad vēl skaļāk... Renata nervozi sāk ieklausīties un cenšas pamosties... Pie velna, kāpēc viņu neliek mierā, kāpēc neļauj gulēt... Vai tiešām tas ir kapteinis... Ne, viņs taču lieliski zina, ka Renata guļ... Bet tad kas? Apkalpošana? Kapteinis pamatīgi visus sabāra un noteikti lika Renatu netraucēt... Atkal čabinās pie durvīm... Renata pieceļas un pieiet pie durviem, biki streipuļodama... Pamana atslēgu slēdzenē... Auksti sviedri - zaglis! tas noteikti ir zaglis... Sirds sāk straujāk sisties. Cilveks otrpus durvīm ar visu slēku šķiet tās griež. Atslēga pamazām sāk nedaudz griezties. Renata lūkojas apkārt pavisam steidzīgi un blakus Džordža sadauzītajai vāzei ierauga vel vienu. Viņa to ātri paķer un nostajas pie durvīm...
Atslēga pēkšņi it kā izlauzusi sev ceļu, pagriežas un durvis paveras...
Kāds cilvēks strauji ienāk iekšā. Renata ievelk elpu un ar visu spēku gāž tam cilvekam pa galvu...