Tatjana
Tatjana izšņauca degunu kabatslakatiņā un iebāza to garo, pelēko mājas bikšu kabatā. Jau no vakardienas pēcpusdienas viņa nejutās labi, fiziskā pašsajūta vēl arī iespaidoja viņas emocionālo stāvokli, atņemot spēkus cīnīties pret uzbrūkošajām skumjām un sāpēm. Līdz šīs dienas pēcpusdienai viņa nebija piecēlusies no gultas, viss bija vienaldzīgs, šķita, ka nav spēka it nekam. Un tad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Viņa bija nelikusies ne zinis, bet klauvējieni nerimās. Cik grūti bija piespiest sevi piecelties.. atvērt durvis, lai kontaktētos ar kādu... Pirmais, ko viņa bija ieraudzījusi, atverot durvis, bija gaisma. Precžāk, kaut kas balts. Balti ziedi. Apkalpotājs, atdevis ziedus un kartiņu, uzeriz devās prom, un Tatjana lēni aivēra durvis, atverot kartiņu.

Tatjana juta, kā ķermenī ielīst siltums un tāds kā spēks. Brīdi viņa neticīgi skatījās uz kartiņu un ziediem, tad sejā parādījās smaids. Šis žests no Jose Armando puses bija tik mīļs un aizkustinošs. Viņam bija izdevies pārsteigt viņu brīdī, kad tas bija visvairāk vajadzīgs.
Tatjanas skatiens aizslīdēja uz ziediem, kas stāvēja blakus gultai, un viņas sejā parādījās viegla smaida atblāzma. Baltie ziedi ienesa pozitīvu noskaņu viņas kajītē, tie lika atcerētes par Jose Armando minēto ticību. Kādam šajā pasaulē bija svarīgi, vai viņa smaida. Un šis kāds bija tikpat kā svešinieks. Tatjana vēlējās viņu satkt, pateikt paldies, parunāties, kā iepriekš. Bet to nāksies pagaidīt līdz rītdienai. Tagad jau bija par vēls, lai sāktu taisīties. Pēc ziedu saņemšanas viņa bija iemigusi veldzējošā miegā, un tikai pirms brīža pamodusies. Tatjana piezvanīja apkalpei, lai pasūtītu vakariņas numurā...

(piedodtie, Tatjana nebūs pieejama, man drīz īt kā māsa jālaiž Raganiņ - es un Tatjana no ziediem izkusām! Es vsipār baltas puķes mīlu, īpaši ti kskaistā pušķī!!!)

(Izabella un angy iesviež sev ar pagali pa galvu un tinas prom)

( eh man tikai leikas vai linkona un angelinas varones saruna kautkur nozuda nepabeigts???")

Sāra

Aiziet uz kafejnīcu un pasūta kanēļa saldējumu ar ābolu gabaliņiem (nu, ceru, ka sapratāt, ka Sāra ir ābolmīle, īpaši žāvētu, bet citi jau ar ir ok)

Daņiils turēja sievieti stingri. Kaut arī viņa pretojās cītīgi, noturēt viņu nebija grūti, šķiet, viņai pavisam nebija spēku.
- Ko? Tu esi tā, kas ielauzās MANĀ istabā! Tā ka...
Bet tālāk Daņiils netika - sievietes ķermenis viņa rokās atslāba un Danīils tikai pēdējā brīdī paspēja noreaģēt un uzķert viņu, paceļot rokās. Ar kāju aizspēris durvis, tādējādi padarot tumsu istabā pilnīgi necaurredzemu, viņš atmuguriski ar plecu piespieda gaismas slēdzi un istabu pielēja lapmas gaisma.
- Ko tas...?
šī pilnīgi noteikti nebija viņa kajīte. Nemaz jau nerunājot par interjeru, kas kaut arī līdzīgs, bet tomēr nebija tāds pats kā viņa kajītē. Pie spoguļa stāvēja kosmētika, uz krēsla - sievietes apģērbs.
- OK, tātad tev bija taisnība, šķaudošā jaunkundz. Es esmu ielauzies tavā istabā. Lieliski. Tieši tas, ko man vajadzēja!
Daņiils noguldīja Renatu gultā, tad aizgāja līdz durvīm un pavēra tās, nopētot gaiteni ārpusē, cenšoties saprast kur atrodas un KĀ tur ir nonācis. Droši vien kaut kur nepareizi nogriezās. Vienbrīd viņam ienāca prātā doma vienkārši aizvērt durvis un pazust, bet sieviete bija škitusi tik vārga... ja nu viņai bija vajadzīgs ārsts? Daņiils atkal aizvēra durvis un piegāja pie joprojām bez samaņas esošās sievietes. Brītiņu pastāvējis, viņš piegāja klāt un iekārtoja sievieti zem segas. Jau iepriekš, turot viņu tik cieši sev klāt, Daņiils bija jutis no viņas nākošo karstumu, un arī tagad juta, ka viņas āda ir karstāka kā ta vajadzētu būt.
- Tu esi pavisam slima, mana noslēpumainā draudzene...
Šie vārdi skanēja klusi un gādīgi. Tā guļot viņa izskatījās tik neaizsargāta, vāja... Par spīti slimībai viņa tomēr bija drosmīgi centusies aizstāvēt sevi un savu kajīti. Daņiils uzmanīgi apsēdās viņai blakus uz gultas, nolēmis pagaidīt kādu brītiņu vai viņa neatmodīsie,s un ja nē, tad doties pēc ārsta.

(es nemāku īsi rakstīt   man iedvesma uz Daņiilu   un šī situācija daudz iedvesmojošāka kā saruna kafejnīcā )