Rūbi.

Pamodās lieliskajā garastāvoklī. Apģerbās un aizgāja uz restorānu brokastot. Apsēdās pie galdiņa, pie viņas pienāca viesmīlis. Pasūtīja melno tēju ar cukuru, tosterus.

Tatjana
Tatjana lēni modās no miega. Šonakt viņa bija gulējusi tik ciešā miegā kā sen nebija izdevies. Neatverot acis, viņa izstaipījās un tad apskāvusi spilvenu, ērti iekārtojās uz vēdera. Deguns uztvēra kādu smaržu, viņa dziļāk ievilka elpu. Rozes. Visa istaba viegli smaržoja pēc rozēm. Un Tatjana pasmaidīja, paverot acis. Viņas skatiens atdūrās pret baltajiem ziediem uz nakstskapīša, kuros rotājās rīta saules stari. Cik brīnišķīgi bija mosties ar smaidu - un cik sen tā nebija bijis. Šodien Enrike katu kā šķita tālāks, kā no citas pasaules, tās, kas bija uz sauszemes, bet šis kuģis šķita kā atsevišķa maza pasaulīte.
Tatjana piecēlās un devās uz dušu. Deguns vēl mazleit aizdomīgi kņudēja, bet kopumā viņa jutās ļoti labi. Pēc dušas, ģērbusies zilbaltā kleitiņā, vēl mazleit mitriem matiem, Tatjana devās uz klāju. Tur viņu sveica siltie saules stari un vieglais vējiņš. Debesis bija zilas, zilas, zilas, cik vien tālu sniedzās skats un tāda pati bija jūra - piesātināti, izteiksmīgi zila. Tomēr viņas skatiens nepalika pie jūras, tas pārslīdēja tuvākajai apkārtnei. Tatjana apjauta, ka neapzināti meklē ar acīm kādu. Kādu, kas bija viņai atsūtījis baltus ziedus... Bet viņa šeit nebija. Tatjana padomāja, ka būtu jāiet ēst brokastis, bet viņa tik ilgi bija atradusies kajītē un jūra bija tik vilinoša, ka viņai pavisam negribējās tagad sēdēt pie galdiņa. Tatjana piegāja pie borta, atspiežoties pret to ar rokām un tikko jaušami smaidot baudīja jūru, sauli, zilbalto krāsu saskaņu sev priekšā.

( nu man jau nevajag tieši viņu man vajag vienlaga kādu ilvēku
linkons jau nav vienīgais)

( prieks dzirdēt ka mana diana ko sarežģi
dievinu sarežģitus cilvēksu, nu labi ne dievinu bet tīk)

diana

nevērīgi nomet savas mantas pīembasena esoša krāsla
pasaule bija jauka
viņa dziļi ieelpoja
mp3 viņa paņēma rokā un aizgāja pie borta
nedaudz pārliecās tam pāri lai beidzot baudītu , baudītu visu ko viņn varēja šajā pasaulē redzēt, dzirdēt just
viņa bija atvētrta pasaulei
par brīnumu smaidīja
viņa bija laimīga  - bez iemesla
sajūta bija dīvaina , kņudēja vērā viņas seju rotāja maza bērna smaids
un viņa bija iemīlējusies brīvībā, pasaulē un apkārtējā zilumā
pa nakti viņa nebija spējusi gulēt bet tikutā jutās labi
viņai bija jādomā par pasauli, atmiņā nāca bērnības sapņi, sapņi kurus viņa nespēja piepildīt sabiedrības krējuma dēl kas acīm redzot bija daudz par ieskābis
tagad viņa kā mazā barbara dian degarmo vēlējās būt peldētāja panākt ko savā dzīvē
un liekas ka pasaule ar to bija apmierināta viņa viegli pa nāsīm ieelpoja gaisu

Daņiils aizvēra portatīvo datoru. Pēc brīža tā klusā dūkšana apklusa un izstabā iestājās pilnīgs klusums. Viņš bija piecēlies jau agri un nu bija nokārtojis ar darbu saistītās lietas. Visu rītu no viņa prāta nebija izgājusi Renata. Kā viņa jutās? Vakar viņa atteicās no ārsta, bet bija skaidri redzams, ka ar viņu nepavisam nav labi, viņa kanpi turējās kājās. Ja nu viņai bija kļuvis sliktāk? Kas notiek? Kāpēc tu tā uztraucies par viņu? Bet tad Daņiils atmeta centienus turēties tam pretī - ja neuzzinās kā klājas Renatai, miera viņam nebūs, tas nu bija skaidrs. Un galu galā - ir tikai normāli interesēties par paziņas veselību. Daņiils apņēmīgi piecēlās un izgāja pa durvīm ,aizslēdzot tās ar jauno atslēgu. Nākamreiz, dodoties uz kajīti, viņš trīsreiz pārbaudīs vai tās ir īstās durvis, pirms mēģinās ielauzties dzīvoklī. Vakar vienbrīd jau bija šķitis, ka kuģa kapteinis (kas izrādījās esam pie Renatas iebrukušais vīrietis), negrasās viņam ticēt, vai arī spīta pēc izlikties, ka netic, bet par laimi viņš tika atpakaļ savā kajītē. Bet ko viņš iedomājās? Ja ir kapteinis tad pats var staigāt pa visām kajītēm, kurām vēlas, un kad vēlas?
Daņiils pagāja garām kādam veikaliņam, tad nobremzēja un pakāpās atpakaļ, domājot. Pēc brīža viņš izgāja no veikaliņa, nesdams kastīti ar orhideju. Galu galā viņam bija jāatvainojas un jāizskaidro vakardienas "ielaušanās". Nogriezies gaitenī, kurā atradās Renatas istaba, Daņiils ieraudzīja vakar jau satiko vīrieti - kapteini. Bet tas ne uz brīdi neliak viņa sasvārsīties, viņš apņēmīgi piegāja tuvāk un nostājās blakus Džrodžam.
- Un atkal jau mēs tiekamies šeit.
Tas izskanēja ironiski un ar smīnu. Tad Daņiils pagriezās pret Renatu, viņa seja atmaiga.
- Labrīt! Es atnācu atvainoties un paskaidrot visu.

Džordžs.

Pamanīja Daņiilu un sāka vārīties dusmās, bet ārēji izskatījās mierīgs un laimīgs. Renata viņam pirmam atbildēja. Tas nozīm,e viņš tai ir svarīgāks. Džordžs paskatījās uz Daņiilu ar uzvarošo smaidu.
-Apkalpes numurs? 321.
Iegāja Renātas kajītē. Viņš nolika auglis uz galdiņa. Džordžs sāka flirtēt.
-Varbūt pabrokastosim kopā? Tev vajag paeelpot svaigu gaisu, nevis sēdēt te, ieslēgusies.

(Pinocchio. Jā, viņiem drīzāk kašķēšanas sanāktu. Turklāt, es te ilgi nevarēšu sēdēt. tomēr, ja vēlesies pakašķēties, tad esi laipni lūgta. )

Džordžs.

Noskatījās ar nepatīku uz Daņiilu. Tu vēl dabūsi no manis...