Tatjana
- Lai tas ir pārsteigums man, izvēlies!
ķircinošs tonis, smaids. Vai viņa tiešām koķetēja? ārpusē nekas nemainījās, bet iekšēji Tatjanā bija domu haoss. Tas bija tik viegli, ķircināties, smaidīt, jokot... Būt nenopietnai. Lai kas arī nenotiku iekšienē, lai kā arī sirds nelūztu...
1. Spēles telpa - "Pacific Titanic" kuģa klājs
Сообщений 121 страница 140 из 1000
Поделиться12128.02.2008 22:23
Поделиться12228.02.2008 22:27
Alfredo
-Labi, lai tā būtu.
Alfredo pievērsās viesmīlim.
-Divus martini ar sprite, lūdzu!
Tad viņš atkal pagriezās pret Tatjanu.
-Ļoti garšīgs dzēriens, patiešām!
Поделиться12328.02.2008 22:27
Beto
- Nomierinies... Tu esi skaista sieviete... Un tam vīrietim, kas ar tevi atļāvās tā izrīkoties sen jau bija jābūt aiz restēm... Vai arī pakārtam...
Beto nezināja ko teikt... Viņš baidījās pateikt ko lieku vai nevajadzīgu. Viņš tiešām negribēja zaudēt šo sievieti.
Beto padomāja par savām attiecībām ar sievietēm... Divas sievietes, ar kurām viņš bija kopā tiešām bija maukas - Mārsija un Belinda... Bet šī sieviete tāda nebija... Nedrīkstēja būt!
Поделиться12428.02.2008 22:28
Ana
- Tiešām? Jums pašlaik ir pārāk skumjas acis, lai es tam ticētu!
Поделиться12528.02.2008 22:31
Renata
Izplūda histēriskos smieklos...
- Es viņu nogalināju... Es viņu nošāvu...
Viņa atkal izplūda nervozās asrās un piecēlās no gultas. Viņai bija kauns. Viņa bija izrunājusies par daudz pilnīgi svešam cilvēkam. Viņa pat nebija nosaukusi viņam savu vārdu un tas ir labi. Viņš aizmirsīs viņu. Roberto atmiņa viņa paliks kā piedzerusi trīsdesmitgadniece, kuru viņš netīšām sastapis uz kuģa klāja. Viņš atgriezīsies pie savas maigās un jaukās sievas un būs laimīgs...
Поделиться12628.02.2008 22:31
Gareds
viņš izbrīnīts paskatās uz anu.... pēkšņi viņš sajūt vibrācijas kabatā. izņem mobīlo telefonu no kabatas un redz ka zvana viņa māsa
-atvainojiet....
viņš paiet tālāk lai atbildētu zvanam
(atvaino norkys... es eju gulēt.. jūtu ka ilgi vairs nevarēšu nosēdēt ar vaļējām acī)
Поделиться12728.02.2008 22:34
Tatjana
-Ļoti garšīgs dzēriens, patiešām!
Ko? Tatjana attapās, ka nebija dzirdējusi, ko Alfredo teica viesmīlim. Ko viņš pasūtīja? Pēkšņi Tatjanai vairs negribējās smaidīt, izlikties, ka viss ir kārtībā. Jo nekas jau nebija kārtībā. Un vai tiešām viņa iedomājās sakārtot savu dzīvi, pieņemot jaunieša piedāvājumu iedzert? Viņš varēja būt Enrikes jaunākās meitas vecumā. Enrike. Atkal Enrike. Bezcerīgi. Tas bija vienkārši bezcerīgi- censties nedomāt par viņu, ja ik sīkums atgādināja par viņu.
- Es.. Atvaino. Lūdzu, piedod! Bet es... Es vēlos doties uz savu kajīti. Atvaino!
Un Tatjana steidzās prom. Uz brīdi palika puiša žēl, bet viņa nespēja tur palikt. Nokļuvusi savas kajītes patvērumā viņa aislēdza durvis, noāva apavus un uzrāpās uz gultas, apskaujot ar rokām ceļus. Viena sāļa lāse norītēja pār vaigu, tai sekoja nākamā...
(piedod, angy, Tatjanas plāni mainījās līdz ar manējiem, dodos gulet )
Поделиться12828.02.2008 22:35
Beto
Pirmā viņa doma bija, ka šī sieviete viņa acīs ir kļuvusi par Danijas, Belindas un Mārsijas apvienojumu. Bet tad Beto saprata, ka šim viņas solim bija attaisnojums. Lielāks attaisnojums nekā jebkurai citai slepkavībai...
Beto nezināja, kāds kosmisks spēks vada viņu, bet viņš pienāca tuvāk Renatai un apskāva viņu...
Поделиться12928.02.2008 22:36
Ana
Ana pienāca pie Gareta un pateica tikai divus vārdus:
- Līdz rītam!
Ana aizgāja uz savu kajīti.
Поделиться13028.02.2008 22:37
Alfredo
Kad Tatjana paziņoja, ka ies prom, Alfredo manāmi sadrūma. Viņš jutās vīlies.
-Cerams, ka vēl tiksimies!
Поделиться13128.02.2008 22:41
Rubi.
Rūbija tikko pabeidza savu make up. Viņai bija lielisks garastāvoklis. Rūbija nodomāja iziet pastaigāties pa klaju, iedzert kaut ko. Viņai negribējās sēdēt vienai kajītē.
Kad viņa aizgāja pastaigāties pa klaju, viņa pamanīja kādu pievilcīgo vīrieti. Rūbija koķetējoši uzsmaidīja viņam.
Поделиться13228.02.2008 22:43
Renata
Sākumā it kā pretojās apskāvienam, bet tad atbildēja tam. Viņš bija jaunāks par viņu - neapšaubāmi. Bet viņs pavisam noteikti jau bija vīrietis - mazliet garāks par viņu pašu, spēcīgs un muskuļots. Viņa rokās viņa jutās drošībā. Ak, ja vien Raimundo toriez būtu apskāvis viņu ta, kā tagad šis puisis... Roberto... Bet ne, viņa vairs neatkārtos so pašu kļūdu. Roberto ir precejies, tāpat kā reiz Raimundo... Turklāt atšķirībā no Raimundo, viņš nebija pateicis nevienu sliktu vārdu par savu sievu... Viņš noteikti mīl viņu. Viņam vienkārši palika viņas žēl... Un tas arī viss... Un tā arī ir labāk...
Viņa sakopoja savus iekšejos spēkus un atbrīvojās no Beto apskāviena.
- Aizmirsti to visu. Labi?
Viņa jau pieskārās durvju rokturim, bet pirms tās attaisīt vel noteica.
- Paldies... Roberto...
Поделиться13328.02.2008 22:48
Beto
- Es aizmirsīšu to, kas jāaizmirst, bet atstāšu savā prātā un sirdī, to ko vajag. Tomēr es neuzzināju vienu lietu, ko negrasos aizmirst - kāds ir tavs vārds?
Поделиться13428.02.2008 22:54
Renata
Notrīceja no viņa vārdiem. Tie bija tik banāli, tomēr bija izteikti tik nopietni, it kā viņš tos patiesi būtu tā domājis...
- Es... mani... - Viņa cīnījās ar sevi. - Tam nav nekādas nozīmes...
Un viņa jau steidzīgi pazuda aiz durvīm. Pamanīdama, ka kajīšu uzkopēja tieši iziet no saimniecības istabas, viņa iesteidzās pavērtajās durvīs, it kā bēgot no Beto, ja nu viņš gadījumā seko...
(Līdz ar šo albalonga dodas gulēt, bet Renata kādu laiku slēpsies saimniecības telpā un, pārliecinājusies, ka Beto viņu vairs neatradīs, dodas uz savu kajīti. Viņa nesaprot kāpēc, bet ir nolēmusi slēpties no Beto...)
Поделиться13528.02.2008 23:00
Beto
Beto ātri skrien un atver durvis, bet sievieti nekur nemana... Viņš ienāk savā kajītē, iedzer vēl vienu tableti pret jūrasslimību un grib aizmigt, bet nevar. Viņu vajā domas par šo dīvaino tumšmati un to, ko viņa šajā kajītē būdama pateica...
(nu, ja nav Renatas, nav nekādas jēgas no Beto. Es laikam vēl brīdi uzkavēšos forumā, bet tad līdz rītdienai!)
Поделиться13629.02.2008 12:16
(Hm, a kā ritēs dienas? Ceru, neviens neļaunosies, ka ir pienācis vakars/nakts)
Asaras bija izsīkušas, par tām liecināja vairs tikai izšuvušas sliedes uz vaigiem un tumšas pēdas no tušas. Nemanāmi gaišā dienas gaisma bija pārtapusi zeltainaos staros un tad pamazām izzudusi, atstājot sievieti tumsā. Cik ilgi viņa tā bija sēdējusi? Ilgi. Un pilnīgi noteikti - pārāk ilgi. Tas nemaz neatbilda viņas apņemšanai sākt jaunu dzīvi bez Enrikes. 2 gadus viņš bija bijis viņas dzīves centrs, un tagad šķita, ka bez šī centra viņa ir pazudusi. Tomēr, lai cik sāpīgi arī tas nebija, aiziejot viņa zināja, ka dara pareizi. Tikai vienu reizi viņa bija sākusi šaubīties, ļāvusi padoties viņa vārdiem, cerēt... Un ieraudzījusi dāvanu - viņa bijušajai sievai. Jā, krist bija sāpīgi, ļoti, bet ko gan viņa citu gaidīja, ja bija tāda muļķe, ka atļāvās atkal noticēt Enrikes jūtām un cerēt, ka tomēr viņiem viss vēl izdosies? Nekas vairāk neizdosies! dusmas viņā mijās ar sāpēm, bet asaras vairs nenāca, šķeit vairs nebija spēka pat tām... Man ir jāsaņemas. Cik viegli bija to pateikt, bet cik grūti izdarīt! Kā piespiest sevi beigt atcerēties mīļoto seju, mīļoto roku, lūpu pieskārienus? Kā piespiest šīm neizturamajām ilgām pazust? Tatjanas elpa kļuva smaga, šķita, ka istabā trūkst gaisa. Paķērusi uz krēsla uzmesto sarkano žaketi, viņa izsteidzās pa kajītes durvīm, pa ceļam uzģērbjot žaketi. Nonākot uz klāja viņu apņēma atsvaidzinošais, bet siltais nakts gaiss. Nonākusi pie kuģa priekšgala borta, viņa atspiedās ar rokām pret to, nokārusi galvu dziļi velkto plaušās gaisu. Kad elpot palika vieglāk viņa pacēla galvu un apbrīnā sastinga. Pilnīgi skaidrajās debesīs spīdēja mēness, radot ūdenī fantastisku sudaba ceļu, pa kuru slīdēja kuģis. Pacēlusi galvu viņa redzēja miloniem zvaigžņu piesētās debesis. Tatjana neatcerējās, kad vēl būtu tādas redzējusi, jo pilsētā zvaigžņu gaismu nomāca elektriskā gaisma. Toties šeit to spožumam nekas netraucēja. Tatjana apgriezās un pārlaida skatienu kuģa klājam, kaut ko meklējot. Atradusi meklēto, viņa devās uz soliņu un apgūlās uz tā, vēršot skatienu tieši zvaigžņotajā brīnumā...
Поделиться13729.02.2008 13:06
( es savukārt ceru ka nevins neļaunosies ka manai diana ir līdzi sunītis)
diana
izgāja ārā no savas istabas
vējs bija liels - nepierasti - bet tas laikam bija tieši tas kas lika viņas sejas isteiksmei mainīties ne smaidīt ne saviebties bet tajā parādījās kas pozitīvs
viņa pielika savam mazajam suītim - dizčiltīgajam sunītm - siksniņu un lēnām dēvās tikkai uz priekšu
nemaz nepaskatīdamās uz sāniem tur varēja būt gan neticami skatis vŗietis gan draudzen ko vienmēr vēlējusies
vis vienkārši paslīdēja
tās nebija skumjas
tā vienkārši bija vēlme izdarīt ko tādu ko sabiedrības krējuma vidū nevarēja atļautes izdarīt - ignorēt citus
viņas keltia plīvoja v''ejā
viņajau biaja paspējusi nosalta bet neradās vēlme doties atpakaļ
viņa turpināja iet
Поделиться13829.02.2008 14:18
diana un dianassunītis dodas prom apsvēuma dēl ko sauc par dannas laiānu pie datora
Поделиться13929.02.2008 15:23
Aura
viņa nedroši uzliek roku uz roktura un atver savas kajītes durvis.
nav iespējams aizmirst. nav, bet dzīve turpinās. un viņa plati uzsmaida savam fotoaparātam - vislabākajam un uzticamākajam draugam, uzliek to uz pleciem un sper soli laukā no kajites. ar šodienu viņa dzīvos sava fotoaparātam.
aura, svaigo gaisu ķerdama, devās uz borta pusi. ik palaikam nozib zibspuldze. viņas skatiens pilns profesionālas ieinteresētības. un viņa apstājas pie paša borta malas, ķerdama viļņu spēli ar bortu zvagžņu atspīdējatā okeānā.
Поделиться14029.02.2008 19:40
diana atgriežas uz klāja atkal ar savu sunīti betšoreiz uzvilkusi savas zaļās kedas jaku kas viņa nedaudz pa platu saplīšuas dzņsa bikses un matus nevīžigi savākusi astē