TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » DDR brokastis! :)
Renata iekšeji cerēja, ka filiāle Japāna bankrotēs.
(ļoti labsirdīgi... 
Vispār, Džordžam ir citādāks raksturs nekā Renātai. Viņi laikam tik un tā nevarētu iedzīvoties. Turklāt, Renāta ir noziedzniece. Uzzinot to, Džordžs noteikti ar viņu izbeigtu visas attiecības 
)
( jā, iespejams. Bet ta bija tīra pašaizsardzība un tiesa Renatu attaisnoja. Es toreiz tās sērijas skatoties raudāju, kad Renatu izvaroja un visu to. Gabija to tik spēcīgi atveidoja... 
Gan jau Džordžs atradīs kādu citu. Bet nu es ceru, ka kāds tomēr jauksies pa vidu Renatai ar Daņilu, a to nebūs interesanti. Lai gan taisnība ka Paloma teica - cīnās vierns ar otru...
(es jau sapratu pēc Tava apraksta, ka Renāta nebija vainīga, bet tik un tā, tas Džordžam nepatīka. Viņš idializēja Renāti. Tomēr, nevajag jau tik ātri teikt, ka Džordžs aizej. Tā ir tikai varoņa domas, nevis manas. Viss vēl var mainīties. Rūbija jau kādu dienu sev saka, ka Danila viņai nepatīk, nu un kas? Tik un tā domā par viņu. Starp citu, es jau drīz iešu... )
(ah, un Paloma laikam jau aNgeL sagaida. Es arī pēc minūtēm 20 iešu mājās)
(skaidrs. Var būt vēl te būšu, bet ne uz ilgu laiku.)
Daņiila sejā joprojām bija smīns.
- Kremlis... Nāksies tevi apbēdināt, bet diemžēl tas manā korporācijā neietilspt. Lai gan.. mēs daudz nopelnām uz Kremļa pasūtījumiem. Egomānija un iedomība? - Daņiils palika nopietns. - Nenoliegšu. - viņa balsī parādījās skarbums. - Bet tikai tiem, kas nav visu sasnieguši paši saviem spēkiem un nevar iedomības dēļ zaudēt visu, ko sasnieguši.
Šķavas. Un Daņiila sejā atkal parādījās pussmaids, pussmīns. Kad Renata pamāja viesmīlim, viņa roka jau bija pusceļā uz jakas kabatu, bet tad Džordžs piecēlās un Daņiils atrāva roku. Daņiils Džordžam veltīja tikai skatienu un īsi palocīja galvu. Par laimi, tas kapteinītis beidzot bija prom. Kā bija iespējams vadīt kuģi, ja bija tāds...? Lai nu kā, Renata joprojām nebija dabūjusi savu kabatslakatinu... Daņiils izvilka no kabatas savējo un pasniedza to viņai, smaidot.
- Kad tu beidzot atcerēsies visu laiku turēt sev blakus kabatlakatiņu? Tā turpinot līdz brauciena beigām man vairs pašam neviens nebūs palicis!
(uz aNgeL vēl jāpagaida 
es tikai dušiņā biju )
Renata
Ļoti uzmanīgi noklausījās viņa Daņila atbildi. Sakumā tas bija vairāk joks, kas atspoguļojās viņa sejā. Humors. Bet tas manījās, kad viņš runāja par egomāniju un iedomību. Renata vertējoši pētīja viņu. Šķiet viņš tāpat, kā viņa, visu bija sasniedzis pats. Un tieši tāpat, kā viņa, ienīda to ļautiņu iedomību un augstprātību, kurim viss jau bija dots no dzimšanas, tomēr viņi nespēja to novertēt. Viņi lepojās ar savu bagātību un stāvokli it kā tajā visā būtu kāds viņu pašu nopelns...
Un tad atkal šķavas. Neciešamās šķavas. Viņa jau gribēja atteikties no Daņilas piedāvāta mutauta, bet mirkļa iepaidā to tomēr pieņēma. Viņš ar tādu, reize rūpju un humora pilnu izteiksmi jautāja, kad reiz viņa tiks pati pie saviem mutautiem... Un viņš atkal bija nosaucis viņu uz tu...
Viņa paņēma mutautu no viņa rokas, tai netīšam pieskaroties. Viņa atcerējās, kā viņs sarokojoties brīdi bija paturējis viņas roku sava. Viņa rokas āda bija nedaudz raupja. Tas šķita negaidīti, jo viņš neapšaubāmi bija bagāts un parasti bagātiem vīriešiem rokas bija sievišķīgi maigas. Kaitinoši maigas.
Renata pavisam nopietni paskatījās uz viņu.
- Nesatraucies. Es apsolu, ka bez kabataslakatiem tu nekad nepaliksi. Tas bojātu tavu "vienmēr un visam sagatavotā" vīrieša stilu, Daniel...
Renata atrāva skatienu no Daņilas un atkal pavisam normālā, nevis pārspīlēti pieklājīga veidā, izšņauca degunu.
Daņiils iesmējās, un turpināja plati smaidīt, kamēr Renata pamatīgi izšņauca degunu.
- Cik kabatslakatiņus, tu domā iespējams sabāzt vienā čemodānā tā, lai tur palitku vieta arī kādam apģērba gabalam? Tā ka, baidos, ka šādi turpinot, mani krājumi izbeigsies.
Cik daudzšķautņaina un dažāda bija Renata, tik dažādas bija arī viņa emocijas pret šo sieivieti. Viņa vienlačīgi gribējās karot, strīdēties, izaicināt viņu un arī būt draugam, palīgam, atbalstam.
Daņiils kaut ko atcerējās un ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja daudz, nudien daudz.
- Atvaino, bet Kremlis būs pēc manis noilgojies. - balsī bija smaids un ironija.
Daņiils piecēlās, vispirms noskupstīja Rūbijas roku, īsi atvadoties, tad piegāja pie Renatas, lēni saņēma viņas roku, skatoties tiesi acīs ar smaidu lūpās, pacēla viņas plaustu pie savām lūpām un uz vairākām sekundēm piekļāva tās plaukstas virspusei. Tad viņs tikai mazliet attālinājās, joprojām esot pieliecies.
- Tiksimies vakarā, ballē.
Tas izskanēja balsī, kas pat nepieļāva iespēju, ka viņa nebūs, kas izaicināja. Daņiils iztaisnojās, izlaida Renatas plaukstu no sava tvēriena, pagriezās un devās prom.
(man jātaisās, jāiet pēc aNgeL būs... akkkk, bet šis.. man skudriņas!!! )
( )
Renata
Bija tik iegrimusi visā, ko viņš pateica un kā bija paņēmis un noskūpstījis viņas roku, ka pēc tam, kad viņš palaida to vaļa, ta pati brīvi nokrita, it kā viņa to nekontrolētu. Viņa pat neuzspēja neko pateikt, neuzspēja iebilst, kad viņš jau bija prom. Ko gan viņs vispār iedomājās - ka viņš tā vienkārši pateiks un viņa steigsies uz balli. Viņa atcerējās, kā šovakar ir tā grandiozā kuģa 13. jubilesjas balle. Viņa bija plānojusi uz to doties, bet tagad... Iekšējā spītība viņai likā pārvērtēt savus plānus... Pie velna, viņam prasītos kārtīga mācība...
Renata atkal nošķaudījās un izšņauca degunu. Tad palūkojās uz piešņaukto kabatas lakatiņu. Viņa nekad nelietoja drēbes mutautiņus, vienmēr tikai vienreiz lietojamās salvetes, kuras izmeta. Viņa jau bija gribejusi automātiski izmest arī šo, bet laicīgi apstājās... Viņa to ielika somiņā un palūkojās uz Rubi.
- Atvainojiet, bet man tagad jāiet.
Viņai bija vienalga, ko tā Hārvardas studentīte domā - viņai vel daudz jāmacās un jāapgūšt šajā dzīvē.
Renata piecēlās, pasauca viesmīli un ielika viņa rokās tieši tik, cik bija iztērējusi par savām brokastīm. Renata perfekti atcerējās skaitļus un rēķināja galvā. Tad viņa palūkojās un iedeva viesmīlim vel naudu.
- Un tas par senjoritas de la Fuentes saldējumu. - Renata palūkojās uz Rubi. - Es ceru, ka atļausiet man izmaksāt kā pateicību par to, ka atradās manas atslēgas. - Tad Renata atkal pieversās viesmīli un ielika viņa rokās vēl vienu naudas banknoti. - Bet abu senjoru rēķinus pieskaitiet viņu personīgajiem rēķiniem.
Viņa vel uz atvadām pamaja Rubi un pašpārliecināta gaitā devās uz savu kajīti. Tikai nonākusi tur, drošība, Renata ieskatījās spogulī. Šķiet viņa bija manījusies, viņa bija savādāka. Un tas nebija tikai slimības bālums... Viņa uzsmaidīja pati sev.
- Šķiet tu beidzot esi atguvusies... Atguvusi sevi... - Viņa nočuksteja un viltīgi pasmaidīja. - Interesanti, cik spēcīgs galu galā tu izrādīsies, Daņila Strahov... - Viņa iesmējās. Viņa perfekti speja izrunāt viņa vārdi. - hahaha... Tikai tu to nekad neuzzināsi... Lai gan - varbūt kādreiz...
Renata ar smaidu uz lūpām apsēdās, bet tad pamanīja, ka uz gultas ir vel viens balts kabataslakats. Tas, ko Daņila bija viņai iedevis vakar... Viņa paskatījās uz to. Tad piecēlās un izvilka to, kuru bija ielikusi somā. Tad atcerējās, ka viens ir vel vakardienas drēbēs. Nu viņai jau bija 3 netīri kabataslakatiņi, kurus bija aizdevis viņš. Pēkšņa impulsa vadīta Renata piezvanīja apkalpošanai.
- Steidzīgi atsūtiek kādu, kas varētu izmazgāt man kaut ko! Es lieliski zinu, ka ir balle, tomer esmu pārliecināta, ka tiksiet galā ar 3 kabataslakatiņu izmazgāšanu... Jā, un vai uz kuģa var nopirkt kabataslakatus? Ja... Lieliski....
(Oki, līdz ar to šī tema laikam beidzas un var pārvākties uz balles telpu)
Rubi.
Vienaldzīgi atvadījās no Daņiila. Viņš vairs Rūbiju neinteresēja. Viņa saprata, ka viņam jau nebija tas rozinītes. Renāta viņu interesēja, tikai kā mīļāka, bet Rūbija par tādu nekļūtu. Tāpēc viņa nemaz nebija greizsirdīga.
Tātad šī sieviete gribēja samaksāt viņas rēķinu. It kā ar to parādot, ka viņa ir tik patstāvīga, visur cietusi sieviete.
Es neesmu vainīga, ka piedzimu pie laimīgas zvaigznes. Turklāt, es pati sasniedzu to, ko līdz šodienai man ir. Garvardā muļķi nemācās (zin. pētn. darbu par Universitātēm taisīju. Garvarda ir vislabāka pasaules universitāte, kurā nokļūst tikai visgudrākie un talantīgāki. Konkurss it ļoooti liels ). Rūbija vienmēr bija teicamniece, Garvardā pat saņem stipendiju. Turklāt es šai sievietei pierādīju, ka būšot jaunāka par viņu vairāk nekā par 10 gadiem, tirgu parzinu labāk, nestrādājot.
Pārliecināta par sevi, Rubi pamāja Renātai. Lai iet. Rūbija pienāca pie viesmīļa.
-Nosūtiet atpakaļ Renātai viņas naudu.
Par mani viņa nemaksās. Es nekad negribu būt viņai paradā. Ar graciozu gaitu, ar kuru pievērsa visu šejienes vīriešu uzmanību aizgāja pēc peldkostīma, lai vēlāk papeldētos.
(vari tēmu aizvērt. Rūbija jau būs citā tēmā )
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » DDR brokastis! :)
