TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 1. Spēles telpa - "Pacific Titanic" kuģa klājs - TURPINĀJUMS
Aleksejs.
Izdzēra visu kafiju diezgan ātri. Žurnāls izrādījas neinteresants. Nolēma doties uz savu kajīti. tas bija iespējams tikai, ejpt pa klāju. Tad pamanīja kādu ļooooti apburošu sievieti. Aleksejam tāda tipa sievietes patīka. Kaut kas mežonīgs un arī elegants bija viņā. Tāpēc Aleksejs ejot garām Evai, nosvilpoja viņai, kā arī apskatīja viņu ar novērtējošu skatienu no pēdēm līdz galvai.
Отредактировано rubi (07.03.2008 18:05)
Daņiilam
(ALEKSEJAM?)
Sāra
savā kajītē meklē sev piemērotu kleitu, ja nu gadījumā tomēr aizies uz balli.
Izšķiras par šo:
[реклама вместо картинки]
Noliek kleitu redzamā vietā un pievēršas savam topošajam zīmējumam...
Jose Armando
Ķeras klāt ēdienam.
„Viņu interesē, ar ko es nodarbojos” Jose laimīgi konstatē.
Smaidot sāk stāstīt.
-Es esmu rančo īpašnieks. Dzīvoju un strādāju tur. Reizēm sanāk darīt kaut ko laukos. Bet pārsvarā kārtoju formalitātes. Sarunāju, kam varētu pārdot novākto ražu, no kā iepirkt sēklas...
(kāds neatceras, ko audzēja Jose Armando? Man nav ne jausmas. 
)
(rubi - 
)
(ALEKSEJAM?)
(rubi - )
(
Jā, viss tas ir to brokastu iespaidā. Jau palaboju. 
)
(rubi, mīlulīt, piedod! 
Es nepamanīju to tavu mājienu un izvedu Evu uz klāja.
Aleksejs laikam. Daņiilu tak spēlē Palomita. )
Eva
Sašutusi par Alekseja uzvedību.
„Ko tas idiots iedomājas?!”
Paskatās uz Alekseju ar dusmīgu skatienu.
Tatjana
- Rančo? Man tas šķiet lieliski! Es visu mūžu esmu dzīvojusi pilsētā. Nav jau tā, ka man tas nepatīk, - viņa steidzīgi piemetināja, - bet reizēm tas viss nogurdina un gribas pabūt pie dabas. Patiesībā, līdz pat šim braucienam es nebiju apjautusi, cik nomierinoši un veldzējoši tas var būt - atrasties vienatnē ar dabu. Ko tu audzē?
Tatjana redzēja, kā Jose Armando ēd omleti, tādu pašu omleti kā viņa pati, un šis it kā tik parastais fakts lika viņai sajusties dīvaini. Sajust savādu un nedaudz biedējošo vienotības izjūtu.
(Ragana, izdomā vienalga ko, ja neatceries )
gareds
iziet ārā no kafejnīcas uz klāja. apskatās apkārt un ierauga evu kura skatās uz kādu vīrieti.
Aleksejs.
Redz Evas dusmas. Domā: dusmās šī sieviete ir vēl skaistāka. Viņai piestāv būt tādai. Laikam viņai ir nepārpējams aktrises talants.
-Kāpēc Tu tā uz mani skaties?
Pasaka to it kā, tikko pamanīja Evu.
-Ko es Tev esmu nodarījis?
Izlikās par aizvainoto.
(nekas )
Jose Armando
-Jā, rančo ir visa mana dzīve. Tajā ieguldīts daudz darba un ar to saistās patīkamas atmiņas. – Tad Jose saskumst, jo atceras sievu un Lusiju. Tas nav īpaši patīkami. Tomēr dēļ Tatjanas viņš ātri pārvar skumjas un smaidot turpina.
-Es audzēju apelsīnus. ( Nezinu, kāpēc, bet man tāda doma šķiet smieklīga. Apelsīni tie točna nebija. ) Man arī bieži gadās būt pilsētā. Bet tā nevar salīdzināties ar lauku klusumu un mieru. Tu un daba... Tas ir neatkārtojami! Tāda harmonijas sajūta...
“Būtu interesanti redzēt viņu laukos.”
-Un ar ko nodarbojies tu?
Eva
Viņa vēl nav pamanījusi Garedu, jo viņš atrodas pārāk tālu.
„Tas ir nieiedomājami!”
-Nekauņa! Kā tu uzdrošinies?! Vispirms apsvilp mani, kā tādu ieleni, tad... Pfff!
Eva pat nezin, ko teikt par tādu uzvedību.
-...Un tagad runā, itkā nekas nebūtu noticis!!!
gareds
redz ka eva ir par kaut ko saniknota uz vīrieti kas stāv blakus...
dodas uz viņu pusi vēlēdamies uzzināt kas noticis.
- sveicināta vēlreiz... eva....- viņš ar smaidu saka
Eva
Izdzird pazīstamu balsi sev aiz muguras un pagriežas pret runātāju.
“Gareds? Jā, tas ir viņš.” Viņa priecājas viņu redzēt. Paīstam. Situācija ir nepatīkama un Gareds varētu būt viņas glabējs.
Bet Eva to nevēlas. Viņa atceras viņu sarunu.
“Tikai ne viņš! Savādāk sāks domāt nezin ko.”
-Sveiks. – Eva izliekas gandrīz vienaldzīga.
Paskatās uz Alekseju ar uzvarošu skatienu un cer, ka viņš aizies. Lai gan tas nozīmēs palikt divatā ar Garedu. Tas Evu biedē.
gareds
- sveicināti, mister....- viņš paskatās uz otra vīrieša pusi.- ja nav noslēpums.. par ko jūs te runājat.. 0- viņš iejautājas
Tatjana pamanīja, kā runājot par patīkamām atmiņām Jose Armando sejai pārskrēja skumjas, kas tik ļoti nesaderējās ar teikto. Bet varēja jau būt arī skaistas un skumjas atmiņas, vai tad tieši par to viņas ar Auru nebija runājušas? Aura.. Tatjana cerēja, ka vēl kādreiz satiks šo sievieti.
- Apelsīni? - Tatjana iesmējās, jo tieši tobrīd no asviem augļu sala'tiem bija uz dakšiņas uzdūrusi apelsīna šķēlīti. - Es nekad neesmu redzējusi kā audzē apelsīnus, tas noteikti ir interesanti!
Un tad atkal viņš to izdarīja - pateica tādus vārdus... Kā mūsdienās vēl varēja būt vīrieši, kas runāja tā?
- Es? Es esmu advokāte. - Ierunājoties par mīļoto profesiju, viņas acis iemirdzējās spožāk. - Tas ir, biju. - spožums pazuda, acīs parādījās skumjas, sāpes... - Šobrīd es vairs nestrādāju, es nesen aizgāju.. no darba. Ideāls brīdis, lai dotos ceļojumā, tu tā nedomā?
Tatjana psmaidīja un mēģināja mundri turpināt sarunu, bet kaut kas no iepriekšējās viņas bija pazudis, atmiņas apēnoja viņas seju.
Aleksejs.
Pamana tikko pienākušo vīrieti, šīs skaistules paziņu. Man viņu jānovāc no ceļa.
-Kā tad tā? Tu pati ar mani flirtēji.
Izliekas, it kā nav vainīgs notikušajā. Tad pagriežas pret Garedu.
-Sveiks! Vai Tev neviens nav teicis, ka iejaukties citu cilvēku sarunā nav pieklājīgi? Tu mums trauci, starp citu.
gareds
jūtas mazliet pārsteigts par šādu atbildi.
- atvainojiet.. bet to vaio es jums traucēju šajā- viņš iesmejas- mierīajā sarunā... lai nosaka dāma....
Aleksejs.
Nedod iespēju Evai atbildēt pirmai.
-Bet vai Jūs pats to neredzat? Mēs te sarunājamies, tad Jūs iejaucaties. Turklāt, šī dāma ir ļoti labi audzināta, viņa nevarēs Jums sejā pateikt, ka Jūs esat lieks. Tāpēc, gribu dot Jums padomu: labāk ejiet.
gareds
meirīgi noklausās vīrieša teikto.
- ok...- gareds iesāk- bet man neliekas ka jūs esat diez cik audzināts... un ka šai dāmai- viņš norāda uz evu- ir patīkami ar jums runāt... palabojiet mani ja tā nav taisnība- viņš pievēršas evai
Eva
“Sasodīts! Kāpēc viņš ir tik pašpārliecināts? Mūs nekas nevieno un...”
Eva aizdomājas, vai viņa maz to gribētu. Garedu būtu grūti izrīkot pēc sava prāta. Un tomēr tieši tas Evu arī piesaista.
Un šis nezināmais bezkauņa? Arī viņš nez kāpec Evu interesēja. Neviens nebija pret viņu tā izturējies. Viņu ir dievinājuši, apbrīnojuši, bet šis vienkārši nopēta, kā tādu padauzu!
Un ja nu viņš tagad aiziet? Eva pati grib nolikt Alekseju pie vietas.
Izdzirdot Alekseja vārdus, Evu parņem jauns dusmu vilnis.
-KO?! ES AR JUMS NEFLIRTĒJU!!! Jūs esat bezkauņa!
Eva šaubās un nezin, ko iesākt. Viņai patiktu, ja Gareds viņu aizstāvētu.
Lūgt Gareda palīdzību un būt pateicīgai? To viņa negrib. Tāpēc pati nolemj atbildēt Aleksejam.
Un tad kārtējo reizi ir pārsteigta par Alekseja pārdrošību.
-Man šī nešķiet patīkama saruna mierīgā gaisotnē, cienītais. Es nezinu, ko jūs iedomājāties, bet jūs esat nepieklājīgs, neaudzināts tips!
Отредактировано Ragana (07.03.2008 18:58)
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 1. Spēles telpa - "Pacific Titanic" kuģa klājs - TURPINĀJUMS
