Daņiils pasmīnēja un gariem soļiem sekoja Renatai, esot nedaudz aiz viņas.
- Es varbūt apsvērtu arī tādu variantu, bet Džordžam droši vien būtu iebildumi, ja tu sadauzītu visas vāzes savā kajītē - turklāt vēl man par godu.
Daņiils turpināja bezrūpīgi, ar smīnu sejā soļot pussoli aiz Renatas. Viņa kā parasti palika uzticīga sev. Un tomēr kaut kas viņā šovakar bija savādāks. Viņa bija saposusies, jā, viņa izskatījās fantastiski. Bet kaut kas ietērpā, visā viņā likās izmainījies - tā bija un reizē arī nebija gluži tā Renata, kuru viņš pazina. Un šīs pārmaiņas intriģēja, izaicināja tās izpētīt, iepazīt.
Viņi bija nonākuši pie balles zāles ieejas un Daņiils vienā solī bija Renatai blakus un jau nākamajā nostājās viņai priekšā, piedāvājot savu elkoni, lūpās rotājoties smīnam, bet acīs, kas skatījās tieši Reantā, degot zobgalībai.
- Jaunkundz?
Arī šie vārdi netika izteikti ne galanti, ne glaimojoši, bet gan ar vieglu ironiju.
(mjā, šobrīd man vairs nav tās izjūtas, kas bija vakar, Daņiils jau ir savādāks. žēl. )