9patiešām liels prieks par tevi alby )

gareds

- liekas bija gan visss... bet.... JŪS neatbildējāt uz manu trešo iemeslu..- viņš teica viltīgi smaidot...

Eva pagriežas pret Garedu ar noguruša cilvēka sejas izteiksmi.
-Attapība laikam nav TAVA stiprā puse. Vai tiešām nav skaidrs?
Viņa atbild ar tikpat viltīgu smaidu, kā Garedam un ātri aiziet.
„Nē, viņš tomēr ir interesants. Lēnīgs, jā. Bet jāpatur viņš kā variants.”

(aijuk, es tagad eju. Atā! Un paldies par spēli. )

( labi es dodos prom vēlāk varbūt atnākšu bet tagad laidīšu dannu
ja ķāds rpecīzāk norkus meklē mani tad lai viņa raksta v;elāk turpināšu )

( īs balle man tikkai liekas vai ir nedaduz ieivilkusies nekā bija domātā
eh
man ir škrobe
matilde noslīks un slīks nevineu nepazīstot
rīt tikkai pēc skolas būs laika vakarā braucu sabilē uz žetonvakaru tā kā nesnāks ne ar vienu noteikti rakstīt jo kad būsu mājās noteikti enbūs ks ar mani runā)

Alfredo

Atnes Rūbijai un sev šampanieti, Rūbijai arī svaigās zemenes.

-Nu tā, cerams, ka būs labi. Varbūt vēlies kaut ko pastāstīt? No kuras puses tad tu esi?

Izabella

-Nu, labi, nav jau nekāds noslēpums. Es dzīvoju Meksikā, man tur pieder uzņēmums. Pašlaik atstāju māti ar visiem darbiem, es jau biju pārgurusi. Lūdzu, neliec man par to tagad domāt, ak, darbs un darbs... Nu, un kāda ir tava dzīve, Džordž?

Daņiils viegli, mazliet bezrūpīgi paraustīja plecus, aizdzenot iepriekšējo nopietnību. Pirms brīža pašu pārsteidzošā atklātība bija par daudz priekš viņa, viņš bija pārāk atklājies šai sievietei.
- Nezinu. Tas kāda tu esi.
Daņiils pēkšņi strauji nokāpa no bāra krēsla.
- Paklau, ja tu neesi patiešām ieplānojusi šovakar pilnīgi piedzerties, labāk iesim prom no bāra. Hm... - viņš paskatījās apkārt. - varbūt padejosim?
Kaut kas pēdējo minūšu laikā bija noticis un Daņiils tomēr nespēja atgriezties pilnībā pie senākā ķircinošā, nenopietnā, izacinošā toņa, viņabalsī bija saklausāmas patiesas rūpes.

Daņiils īsu brīdi tikai skatījās uz aiziejošo Renatu, pārdomādams viņas vārdus. Viņa gribēja piedzerties. Bet kādēļ? Renata neizskatījās pēc alkoholiķes, viņa neizskatījās pēc sievietes, kas piedzertos tāpat vien.
Daņiils platiem soļiem sekoja Renatai un jau drīz bija viņu panācis, sākot iet līdzi. Pēc brīža viņi nonāca uz deju grīdas un Daņiils pagriezās pret Renatu, ar vienu roku cieši apskaujot sievieti ap vidukli un pievelkot sev klāt, ar otru roku saņemot viņējo. Daņiils cieši ieskatījās Renatas acīs un sāka vadīt viņu dejā...

Daņiils

Renata šķita kā radīta, lai dejotu ar viņu, viņa kustējās tik eleganti, bet ar sev raksturīgo pārliecību. Daņiils pats nevarēja saprast, ko grib no viņas. Dala viņa aicināja piekļaut sievieti sev tuvāk, uzsākt tik pierasto pavedināšanas spēli, bet otra daļa pret to iebilda, gan nepiedāvājot nekādus loģiskus argumentus. Tā nu Daņiils ieturēja nelielo distanci, kas tomer bija pietiekoši tuvu, lai justu Renatas sieviškīgo smaržu, lai justu viņas auguma tuvumu...
Kad Renata nošķaudījās, Daniilam izlauzās īsi smiekli. Viņš apstājās un atbrīvoja roku, ar kuru bija saņēmis Renatas plaukstu, otru roku joprojām atstājot uz viņas muguras, turot savā skāvienā.
- Un tev noteikti atkal nav līdzi kabatlakatiņa, vai ne?
Daņiils brīvo roku iebāza žaketes kabatā, meklējot savu kabatslakatiņu.

Daņiils sajuta, ka Renata mēģina izgriezties no viņa tvēriena un momentāni reaģēja, satverot viņu ap vidukli arī ar otru roku, kurā jau bija izņemtais kabatslakatiņš. Daņiils pagrieza sievieti pret sevi un iedeva viņai kabatslakatu.
- Tu nekur nebēgsi, mana kabatslakatiņu jaunkundze.  - viņš smaidīja, balss skanēja nenopietni. - ņem! - Šī pavēle jau izskanēja nopietnāk un stingri. - Es jau esmu pieradis dot tev savus kabatslakatiņus.