( bērni
spēl'joties smiļšakastē mēdz uzlūgt citus bērnus  vai vismaz apjauāties bet jūs aizņēmusi visas formiņas spēlējaties ieni lielajā smilšu kastē itkā vairs nebūtu itam smilšu_

(Zini? Daņiils arī neuzvedas tā, kā būtu uzvedies aizvakar! Tas ir vāks   es zinu, ka viņam būtu jārīkojas savādāk, bet rakstu ko citu ehh.. He, šodien, vismaz pagaidām, Daņiils ir atpakļ savā elementā )

Daņiils
Vēsais svaigais gaiss lēnām izgaisināja tās dīvainās izjūtas, kas bija viņā jau kādu laiku, prāts kļuva skaidrs, Daņiils ar atvieglojumu juta, ka atgūst sevi, ka pār viņu vairs nevalda tas emocionālais svešinieks, kas iepriekš. Daņiils atlaida Renatas vidukli, bet tā vietā saņēma viņu aiz rokas, nedaudz zem elkoņa, lai viņa nevarētu aizbēgt un pagrieza mazliet pret sevi. Viņa balss jau atkal bija zobgalīga, to papildināja arī tik ierastais smīns.
- Balle tikko ir sākusies un princese jau bēg prom? Vai 12 viņa pārvērtīsies par parastu pelnrušķīti?  - Tā pagrieztu, Renatu nedaudz izgaismoja kuģa gaismas, pietiekoši, lai būtu manāms nedabiskais spīdums viņas acīs. - Vai arī mana klātbūtne ir tik briesmīga, ka tev pat ir jāraud?
Tas tika pateikts kā joks, bet kaut kas parastajiem jokiem raksturīgs tajā pietrūka, tam cauri skanēja tomēr arī kaut kāda daļa nopietnības, lai gan ne seja, ne balss to īsit neatklāja.

Tatjana
Vai visi izliekas? Nē, ne visi. Bet pietiek ar tiem, kas izliekas, lai padarītu visu dzīvi par teātri, jo šie aktieri neviļus iesaista savā spēlē arī visus apkārtējos, visus, ar ko saskaras - citus aktierus un arī patiesos cilvēkus. To visu Tatjana padomāja, bet noklusēja; viņa nevēlējās turpināt šo tēmu, viņai bija apnicis skumt un domāt par negatīvo, pārmaiņas pēc viņa varētu vismaz vienu vakaru priecāties! Un , kad Jose Armando pasmaidīja, Tatjanai uzreiz radās pārliecība, ka tas ir iespējams. Spēja likt kādam pasmaidīt vien bija dzīvošanas un pirecāšanās vērta, tā radīja sajūtu, ka viņa pati ir kaut kā vērta. Pašas izraisīts tuva cilvēka smaids bija viena no skaistākājam lietām dzīvē. Un kā jau daudzas skaistās lietas - uz kādu laiku līdz šim bija aizmirsta.
- Nevaru iedomāties nevienu piemērotāku.
-Varbūt, padejosim?
Tatjana joprojām smaidot, nedaudz koķeti ielika roku Jose Armando elkonī.
- Ar lielāko prieku.

diana
izņem no savas varen mazās somiņas mazu atslēdziņu un atslēdz durvis

viņa plaši atvēra durvis

istabā bija viena varen liela gutla ar baldahīnu aivērts gul'ā stāvēja poratīvais dators un mazais princis

pie nelielā kajītes lodziņa bija apaļs antikvariāls galds kas bija pkrauts ar kosmētiku , un dažādām apsvīkātam , aprakstītām lapiņām  ar diviem krēsliem uz krēliem bija saliktas dažas somiņas un kleitas nedaudz tālāk veda durvis uz vannas sistabu, pretī durvīm bija skapis kas bija palicis vaļā, kas bija piebāsts ar dikti daudz drēm , soiņām un uz zemes stāvēja neikravēts koferis ar kurpēm u viens nemz neatvērts koferis

diana palaida linkona roku
un steidzīgi iegāja istābā atstādam durvis vaļā viņa uz gaklda nolika atslēgu un somiņu un iekāopa gultā pie prinča kurš jau atkal rēja
- sveiks jaukais
viņa uz brīdi piemirsa par linkonu
un paskatījās uz viņu tu drīksti ienākt , kaut šeit ir briesmīga nekārtība

- beidz
nav nemaz tik traki
istaba nav nemaz tik nekārtīga es vakar te piekārtoju bet tad man apnika
turklāt pils - ir pārāk senlaicīgi - brīdi klueē un tad pieceļas pieit pie neatvērtā koferi to attaisa un izņem prinča trauciņu un barībiņu aiziet atpakaļ pie gultas
- turklāt tevējā noteikti ir daudz briesmīgāka

Tatjana
- šai ballei nepiestāvētu kaut kas, kas nebūtu tuvu ideālajam vai pat ideāls.
Dejot ar Jose Armando bija tik jauki un patīkami... Viss sliktais palika kaut kur ārpus šīs telpas, ārpus viņas, ārpus viņu dejas...

Jose Armando
-Tev taisnība.
“Un es esmu kopā ar ideālu sievieti.”
-Vai tu nekad nekļūdies? Tā laikam ir tāda advokātam raksturīga iezīme? – viņš smaidot jautā.