Rūbija

-Paldies.
Sāka ēst zemenes.
-Es dzīvoju daudz kur. Man patīk ceļot izzināt pasauli. Piedzimu Londonā. Bet vispār mani vecāki ir no Meksikas. Tagad mēs dzīvojam ASV. Es tur mācos. Bet Tu?
Nomirkšķināja viņam ar aci - diezgan draudzīgi, bet arī flirtējoši.

Džordžs.

Sāka smaidīt.
-Mana dzīve ir lidzīga tāvējai. Kopš nomira mana sieva, es pilnīgi atdevos darbam. Tu jau saproti, ka būt kapteinim nemaz nav viegli. Es daudz ceļoju, draugus un radiniekus redzu reti. Bet kas Tev ir par firmu?

Rūbija.

Nezinu, vai kādreiz vēlētos vēl satikt šo brunču mednieku...
-Jā, var būt.
Iedzēra šāmpanieti. Skatījās uz Alfredo, to pētījot.

Džordžs.

Tik tiešām, mēs esam līdzīgi. Šī sieviete mani piesaista
Atjēdzās, ka sejo ar Izabellu jau apmēram pusstundu.
-Jā, protams iesim. Ko Tu vēlies dzert?

Alfredo

Skatās Rūbijas acīs, nenovērsdams skatienu.

Izabella

-Es dzeršu baltvīnu. Man kaut kā prasās.

Izabella

-Paldies

Izabella pateicās Džordžam un veltīja laipnu smaidu.

-Jā, biju gan precējusies... Bet mans vīrs tagad ir miris. Patiesībā uzņēmums arī piederēja viņam. Nu jā, un pēc viņa nāves es sāku pieļaut daudzas kļūdas... Ko tad vairs par to, viss ir mainījies un turpināsies mainīties. Dzīve iet uz priekšu.

Alfredo

-Jā, esmu gan viens.

Alfredo izbrauca ar roku caur saviem matiem.

Daņiils
Viņa teica, ka vainīgas iesnas, bet acīs bija tik daudz skumju un sāpju, ka, ja iesnas pat bija te pie vainas, tas nebija tomēr vienīgais asaru iemesls. Kas tagad notika? Renata - drošā, pārliecinātā, tik stiprā Renata raudāja? Par ko? Kas bija viņas dzīvē tāds, kas izsauca šīs asaras? Varbūt tas arī bija padarījis viņu tādu, kāda viņa bija, lai aizsargātu sevi no pāridārijumiem, ko varētu veikt apkārtējie?
Jā, prāts tagad bija skaidrs, viņš vairs nebija Renatas varā. Bet tas nemainīja faktu, ka viņa tagad stāvēja šeit, viņa prīekšā, acīm klusi ritot no skaistajām acīm. Daņiils sajuta vēja brāzmu un redzēja kā Renata notrīc. Ne mirkli nedomādams, viņš atlaida Renatu, ātri novilka savu žaketi un aplika to Renatai ap pleciem.
- Tā tu saaukstētos vēl vairāk.
Daņiils stāvēja aiz Renatas, viņa plaukstas joprojām atradās uz Renatas pleciem, kur tās nokļuva apliekot viņai žaketi. Daņiils ieskatījās jūrā, tik nemierīgā un mainīgā - tāpat kā izjūtas, ko viņā radīja Renata. Šobrīd, stāvot tik tuvu viņai blakus, jau atkal tik izteikti jūtot viņas neatkārtojamo smaržu, gribējās piekļaut viņu sev klāt pavisam cieši... Bet Daņiils stāvēja nekustīgi.

Daņiils
Ilgu laiku valdīja klusums, tikai jūras šalkoņa un attālie balles trokšņi virmoja gaisā, sajaucties ar viņu elpām. Daņiils nesaprata, kāpēc joprojām atrodas tur, kāpēc neiet prom, kāpēc nebēg, ja jūt, ka Renatas klātbūtne jauc mūrus, par kuru esamību viņš nekad nebija pat tā īsti zinājis. Bet tagad izrādījās, ka zem parastā brunču mednieka varētu būt vēl kas cits, savādāks Daņiils, un Renata pat necenšoties milimetru pa milimetram tuvojās tam. Pat tagad, nedarot neko, tikai stāvot un ļaujot būt ar viņu, šie iekšējie mūri lenām drupa.
Kāpēc Renata viņam bija tik svarīga? Kāpēc viņu tā uztrauca viņas asaras? Bet fakts nemainījās - tā tas patiešām bija.
Renata pagrieza galvu, viņas seja, no asarām mirdzošās acis bija tik tuvu...
Jautājums... Tas izskanēja tik rūgti, tik sāpīgi un viņas balsī ieskanējās arī tāds kā lūgums. Nolādēts, kas ar viņu notika? Kāpēc vinš tagad nepasmīnēja un neizteica kādu dzēīgu piezīmi par viņas alkohola mīlestību vai nepajokoja? Kāpēc neizmantoja brīdi, kad Renata bija tik vāja, lai viņu pavedinātu? Bet nē, viņš nedarīja neko no tā. Tā vietā viņš lēni pacēla vienu roku un ar pirkstu galiem viegli noslaucīja Renatas asaras.
- Tikai, ja tu apsoli vairs neraudāt.
Viņa balss skanēja klusi un savādi maigi - tādas notis viņš pats savā balsī nebija nekad dzirdējis.

(ak jel, tas ir ... neapturami   nu nevar Daņiils būt nejauks, kad Renata tāda... )

Aleksejs.

Apstādināja viņu, turēja viņas roku. Pārsteigts, ļoti nikns.
-Vai Tu traka esi? Ko vēl es varēju padomāt, ja Tu klusē?

(mani rīt te nebūs. (( Būšu Rīgā)