Izabella

Kad Džordžs viņu noskūpstīja, Izabella pēkšņi atrāvās. Viņa taču nav tāda padauza, lai brīvdienu laikā salaistu ar kuru katru... Izabella aizgrieza galvu.

-Kāpēc jūs tā izdarījāt?

Pagriezās atkal pret Džordžu.

Alfredo

-Paldies tev arī. Naktsklubus mēdzu apmeklēt gandrīz katru nedēļu. Bet zini - tur nebija nevienas tādas sievietes, kā tu.

Alfredo jau atkal flirtēja.

Izabella

Izabella neko vairs neteica, tikai nogrozīja galvu un pasmīnēja.

Alfredo

-Oho, un tātad tu vecākiem spēlē paklausīgo meitiņu... Jauki, ar katru brīdi tu man iepatīcies arvien vairāk. Pēc balles es tevi varētu iepazīstināt ar savu kajīti, ja tu vēlēsies, protams...

Alfredo it kā neuzkrītoši piebilda.

Alfredo

Bija pārsteigts. Piecēlās un gāja tajā pašā virzienā, kur Rūbija.

-Pagaidi! Nē, tu pārprati! Neaizej!

Izabella

Arī iedomājās par Maļinovski.

-Iespējams...

Izabella

-Ir pagājis tik neilgs laiks. Un es vēl nedomāju par padošanos.

Izabella kategoriski uzstāja.

Alfredo

Saķer Rūbiju aiz rokas.

-Nu neaizej taču tā!

Džordžs.

Vai tiešām viņa iemīlējas šajā? Džordžs nevarēja tam ticēt...
-Kā vēlies. Ceru, ka Tu neterē laiku velti.

Rubi.

-Ko Tev vajag?
Viņa apstājās un skatījas Alfredo acīs.

( kas nevaeinam bērnamsmilšu kastē nav jābūt skolā
kas tas ir ka visi tik ātri mājās
un es vēl sēdēju savā debīljā valsts ģimnāzijā)

(haha, man jau vēl uz vijoles stundu jāiet )

Alfredo

-Ar tādām sievietēm? Un par kādu tad tu sevi uzskati??

Izabella

-Zini... Tur tev gan ir taisnība...

Izabellas sejā atkal nez no kurienes bija parādījies smaids - viltīgs, bet tomēr.

Tatjana smaidot noliedzoši pagrozīja galvu.
- Kas neriskē, tas nedzīvo. Ja neriskē, tad ne tikai izvariās no sliktā, bet arī no labā. Un man patīk dzīvot piepildītu dzīvi, nevis eksistēt baidoties.
Katrs vārds bija taisnība, lai gan vēl pirms neilga laiciņa, mērāma dienās, viņa bija vēlējusies kaut labāk dzīve būtu vienmuļa un droša, nevis šī smagā atmaksa par risku, kuru viņa uzņēmās, mēģinot atrast laimi un īstu mīlestību kopā ar Enriki. Un ja tikai viņš būtu viņu pa īstam mīlējis, Tatjana bija pārliecināta, ka viņi būtu varējuši būt tiešām laimīgi. Bet.. tagad tā jau bija pagātne. Enrike bija pagātne, vai vina to vēlējās vai nē. Šis kuģis bija tagadne. Un tagadne bija arī Jose Armando. Kas zin, varbūt viņš būs arī viņas nākotne? Tatjana pēkšņi paskatījās uz Jose Armando ar pavisam savādākām acīm. Vai viņš varētu likt viņai aizmirst Enriki? Vai viņa varētu iemīlēties Jose Armando? Viņš bija izskatīgs, jauks, pieklājīgs, interesants, romantisks un lika viņai justies īpašai un svarīgai. Varbūt...
- Un tu? Vai tu esi gatavs riskēt savu sapņu vārdā?

Daņiils stāvēja mazliet malā, ar uzjautrinājumu vērojot Renatas atslēgas meklējumus.
- Ja man nebūtu nomainītas atslēgas, es varētu piedāvāt savējās - galu galā jau pierādījās, ka atslēga der vairakām durvīm. Bet tagad es gribētu ticēt, ka ar manu atslēgu nevar iekļūt jebkurā kajītē. Bet vari pamēģināt, ja vēlies. - No Daņiila sejas nepazuda smīns, un no balss - zobgalība un uzjautrinājums. - Vai arī... mēs varam doties uz manu kajīti - alkohola tur pietiek. Protams, ja vien tu nebaidies. - pēdējais teikums bija pateikts ar dubultu ironiju, izacinājumu Renatai.