TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 2."Pacific Titanic" 13. jubilejas balles telpa
Rubi.
Gāja pa klāju. Apstājas, ieelpoja vēso, svaigu gaisu. Vēroju jūru, zvaigznes, mēnesi. Apkārt bija tāda romantika.
-Man patīk daba - tā ir tik dabiska.
Džordžs.
-Man arī patīk šīs izteiciens.
Stāvēja blakus Izabellai, vēroja jūru. Pamanīja Rubi, Alfredo.
Kā redzu, šī sieviete nav kopā ar Daņiilu, tātad Daņiils ir ar Renātu. Džordžam bija nepatīkami par to domāt, tāpēc viņs atkal pievērsas Izabellai.
-Pastāsti, ko Tev patīk darīt brīvajā laikā? Vai darbs ir galvenais?
Alfredo
-Nu jā - diez gan loģiski...
Apķēra Rūbiju ap vidukli.
Izabella
-Darbs ir svarīgs, tomēr ne galvenais. Brīvajā laikā man vislabāk patīk iepirkties - es domāju - tā riktīgi un daudz.
Arī paskatījās uz Rūbiju un Alfredo.
Rubi.
Atkal uzmākšanās. Nu, labi, man tas netraucē.
Vēroja jūru, neko neteica.
Džordžs.
-Nu, jā, visam sievietēm patīk šopings.. 
(vai Izija un Džordžs jau ir skūpstījušies????)
( šei ir kāda izija???
nu es ceru ka tā nav no manas varen jaukās grejas anatomijas)
( šei ir kāda izija???
nu es ceru ka tā nav no manas varen jaukās grejas anatomijas)
(es atvainojos - Isabella...)
(jā, Izija un Džordžs jau skūpstījās 
)
Alfredo
Paskatījās uz Rūbiju.
-Tev nav auksti?
Izabella
-Jā, laikam vismaz viena lieta visām sievietēm ir kopīga.
Maļinovskis
Viņs bija pamanījis Izabellu jau sen. Viņa bija tik neticami skaista un sexuāla. Viņš bija nolēmis netuvoties viņai un izklaidēties ar citam, bet tas nācās tik grūti. Viņa dejoja ar to sūda kapteinīti. Pie velna - viņi pat skūpstījās. Un tad viņi pazuda uz klāja - vienatnē. Maļinovskis neizturēja un sekoja. Viņš vēroja no droša attāluma.
- Mauka... - Viņš pie sevis nochukstēja.
Daņiils pāris sekundes lūkojās uz Renatas pastiepto blašķīti, tad apsēdās viņai blakus un paņēma no viņas rokām blašķīti, uz brīdi vinu pirksti saskārās... Daņiils sajuta dīvainu vēlēšanos saņemt ciešāk šos slaidos pirkstus, saspiest viņas plaukstu, lai... ko? Mierinātu? Aiz Renatas bravūrības un drosmes ik pa brīdim parādījās tādas šķautnes, ķas pārsteidza. Brīziem viņa atgādinaja mazu, sāpinātu meitenīti, kurai kāds izdarījis pāri. Vai tā bija? Vai šo raupjo virskārtu bija izveidojusi dzīve?
- Ja tev nebūtu vajadzējis braukt, tu šeit šobrīd nebūtu. Un es nebūtu tevi iepazinis.
Lai gan... vai tas tiešām nebūtu labāk? Būtu liels zaudējums neiepazīt tādu sievieti kā Renata, bet tajā pašā laikā.. Viņa varēja būt ļoti bīstama viņam - jau pa šīm dienām viņa bija likusi Daņiilam iepazīt sevi no tādām pusēm, kādas viņš nebija pazinis un pat nezināja vai vēlas pazīt. Daņiils pacēla blašķīti pie lūpām un iedzēra krietnu malku stiprā dzēriena.
- Visu cieņu tavai gaumei. Bet tikai attiecībā pret dzērieniem, nevis vietu, kur tos dzert.
Tatjana ar baudu iedzēra auksto, svaigo, skābeno sulu, jūtot atvēsinājumu izplūstot pa visu ķermeni.
- Liels paldies, galantais kungs!
Turpinot dzert sulu, Tatjana redzēja Jose Armando skatienu, viņa juta to. Un juta arī, ka vienalicīgi ar sulas sniegto vēsumu viņā ieplūst savāds siltums. Viņa pati arī nenovērsdamās skatījās uz Jose armando pāri sulas glāzes malai.
Izabella
Atpazina Maļinovski, kaut gan viņš bija drošā attālumā. Noskūpstīja Džordžu, par spīti Maļinovskim.
matilde izgāja ārā no balles telpas ar apelsīna sulu rokās
ciņa apsēdās uz soliņu virs kura bīja gaisma
ārā bija vēlš liels vējš bet viņai nesala
škiet apelsīna sula un vēlme nedomāt par alhakolu viņa sasildīja
viņa uzlika kājas uz krēsla un iekārtojās veren ērti
viņa spēlējās ar apelsīna sulas glāzi t'lai sula neizlītu
Daņiils pāris sekundes lūkojās uz Renatas pastiepto blašķīti, tad apsēdās viņai blakus un paņēma no viņas rokām blašķīti, uz brīdi vinu pirksti saskārās... Daņiils sajuta dīvainu vēlēšanos saņemt ciešāk šos slaidos pirkstus, saspiest viņas plaukstu, lai... ko? Mierinātu? Aiz Renatas bravūrības un drosmes ik pa brīdim parādījās tādas šķautnes, ķas pārsteidza. Brīziem viņa atgādinaja mazu, sāpinātu meitenīti, kurai kāds izdarījis pāri. Vai tā bija? Vai šo raupjo virskārtu bija izveidojusi dzīve?
- Ja tev nebūtu vajadzējis braukt, tu šeit šobrīd nebūtu. Un es nebūtu tevi iepazinis.
Lai gan... vai tas tiešām nebūtu labāk? Būtu liels zaudējums neiepazīt tādu sievieti kā Renata, bet tajā pašā laikā.. Viņa varēja būt ļoti bīstama viņam - jau pa šīm dienām viņa bija likusi Daņiilam iepazīt sevi no tādām pusēm, kādas viņš nebija pazinis un pat nezināja vai vēlas pazīt. Daņiils pacēla blašķīti pie lūpām un iedzēra krietnu malku stiprā dzēriena.
- Visu cieņu tavai gaumei. Bet tikai attiecībā pret dzērieniem, nevis vietu, kur tos dzert.
Renata
Iekseji notrīcēja no viņa siltās rokas pieskāriena. Viņa jau atkal pieķēra sevi pie domas, ka viņa rokas āda ir vīrišķīgi raupja, kas nesaskanēja ar viņa ārējo dendija tēlu... It kā viņš būtu cilvēks, kurš strādajis ar savā rokām, nevis tikai pozējis ar augstprātīgu smaidu uz lūpām.
Viņš apsedās blakus, tik tuvu...
- Ja tev nebūtu vajadzējis braukt, tu šeit šobrīd nebūtu. Un es nebūtu tevi iepazinis.
"Un es tevi..." Viņa nespēja apstadināt šo domu. Un ko tas viņai dos, ka viņa ir iepazinusi viņu? Ko? Viņa vairs nebija gatava cerēt uz to, ka reiz varētu būt laimīga kopā ar kādu vīrieti. Viņai tas nebija lemts, viņa nebija tam piemērota. Viņa bija mīlējusi tikai vienreiz, bet reize izklaidējusies ar daudziem. Viņa bija baudījusi dzīvi, ignorējot iekšejo tukšumu. Un kur tas bija viņu novedis? Tas bija novedis viņu te - gar4ā gaitenī uz grīdas. Nelaimīgu, neapmierinātu un nobijušos... Jā, nobijušos - tik ļoti, ka viņa vairs nezināja, kādu masku lai uzlike. Viņa centās būt iepriekšejā Renata, bet nespēja. Tas likās bezjēdzīgi. Viņa varēja melot, bet tas vienmēr būs kopā ar viņu - viņa ir slepkava, lai arī kādi būtu viņas attaisnojumi. Viņa bija zudusi. Viņa bija izgājusi visu garo ceļu un šķiet viss bija beidzies - nekas vairs viņu negaidīja - tikai blašķīte un grīda. Bet no otras puses viņa zināja, ka nekad nenodzersies. Pat alkohols nebija tik stiprs, lai aizmirstu, tāpēc tas nevarēja viņu pakļaut sev.
Un tad viņš atkal centās pajokot:
- Visu cieņu tavai gaumei. Bet tikai attiecībā pret dzērieniem, nevis vietu, kur tos dzert.
Viņa saprata mājienu - viņš aicināja viņu uz savu kajīti. Viņa nebaidījās doties uz turieni. Savā ziņā viņai bija pat interesanti uzzināt, kā tur izskatās, kāda ir viņa istaba, viņa telpa. Bet no otras puses viņas raksturs, viņas daba neļāva piekrist tā uzreiz. Viņš nemaz nezinot, ka tātas notiek, izvilināja viņā to labako, kas reiz bija bijis vecajā Renatā - tas bija viņas lepnums un spīts, viņas spēks rīkoties patsstāvīgi un pēc sava prāta. Tas bija tas, kas ļāva viņai saniegt tik daudz profesionālā ziņā - vienīgais, ko viņai neviens nevarēja atņemt, vienīgais, kur viņa nebija cietusi krahu.
Renata pagrieza galvu un viltīgi pasmaidīja.
- Ak, augsti godatais senjors jūtas neērti sēžot uz netīras koridora grīdas!
Viņa izspiepa kājas sev priekšā un demonstratīvi pārlika vienu pāri otrai.
- Mēs gan neesam tik cimperlīgas... - Viņa noteica, izņemot no viņa rokas blašķīti un iedzerot nedaudz.
Jose Armando
Viņa sejā parādijās savāds, mazliet viltīgs smaids, kā jau cilvēkam, kurš beidzot atradis sen meklēto un tagad apmierināts to vēro. Jose jau sāka uztraukties, tomēr kā noburts turpināja skatīties Tatjanas acīs. Šķita, ka viņa to nohipnotizēja.
Viņa bija īpaša sieviete. Ārēji nosvērta, brīžiem vienaldzīga, skumja. Bet viņš juta, ka iekšā slēpjas pavisam cita Tatjana viņš bija par to pārliecināts. Un šī Tatjana sāka parādīties. Pēdējo dienu laikā viņa mainījās līdz nepazīšanai. Viņs smaidīja, smējās un tagad šis skatiens... Vēl pirms brīža Jose Armano necerēja sagaidīt no viņas tādu skatienu, bet tagad... Tagad viņam radās cerība, ka arī viņa jūt kaut nelielu daļu no tā, kas pārņēmis Jose Armando.
Jose Armando piespieda sevi novērsties, apskatīt zāli, dejojošus cilvēkus... Tad atkal satikās ar Tatjanas skatienu.
-Nu, vai jūties labāk?.. – viņš izmocīja no sevis vārdus.
Maļinovskis
Jau krietni iereibis - neizturēja un atvilkās pie kapteiņa ar Isabellu.
- Ak, sveika, mīļa. Cik jauki, tu jau mīcies ar citu. - Viņa tonis bija draudīgs un sarkasma pilns.
( nu man laikam jādodas prom
atā varen juakās)
(Alby, Izabella un Džordžs skūpstījās jau kuģa klājā, tāpēc Maļinovskis to neredzēja, turklāt, Izabella pārtrauca skūpstu. Tāpēc Maļinovska komentārs ne īpaši piestāv. Turklāt, Rubi ar Alfredo stāv blakus Džordžām un Izabellai, tāpēc vari arī viņus nokomentēt. 
)
Rubi.
-Nē, es esmu karsta meitene. Bet vispār, te ir diezgan vēsi... 
Džordžs.
Nepaspēja neko iebilst, kad Izabella viņu noskūpstīja. Viņš apskāva Izabellu, piekļāva sev ciešāk. Viņi ilgi skūpstījās. Tā kā Džordžs nezināja par to, ka te ir Maļinovskis viņš bija pārsteigts.
-Kas tas bija? Tikai nesaki, ka Tevi tā uzmodrināja saruna par šopingu...
(Jude, reāģē!!! Citādi, Aleksejs aizvēdīs Evu Tava deguna priekšā...
Starp citu, vai Eva kaut ko atbildēs Aleksejam, vai tomēr ignorēs viņu? )
Alby, Izabella un Džordžs skūpstījās jau kuģa klājā, tāpēc Maļinovskis to neredzēja, turklāt, Izabella pārtrauca skūpstu. Tāpēc Maļinovska komentārs ne īpaši piestāv. Turklāt, Rubi ar Alfredo stāv blakus Džordžām un Izabellai, tāpēc vari arī viņus nokomentēt.
(albalonga to visu nav lasījusi... Bet Maļinovska koments vienalga der - galu galā nu uz klāja skūpstu viņs redzeja un nenocietās - iejaucās. Un nafig viņu interesē Fredijs un Rubi - viņs tikai Iziju redz... 
Maļinovskis tagad neko neteiks - gaidīs Izijas reakciju...)
(Eva, t.i. Ragana, gaida Jude iejaukšanos. )
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 2."Pacific Titanic" 13. jubilejas balles telpa
