- Ejam uz kajīti.. Man jau trešo reizi šajā vakarā ir janomaina drēbes.. Tas vīrietis ir neizturams!
Jude pamazām pāriet dusmas un pārstāj sāpēt sasistās vietas..
- Šķiet, ka man ceļojumā līdzi bija paņemta aptieciņa..

(Raganiņ, man jālaiž ReBeCa.. Tapēc mums laikam pie kajītes bū jābeidz. Būšu pēc kādas stundas.. )

(Labi, GaBy. Gaidu tevi atpakaļ.)
Eva
Aiziet līdzi Jude. Viņa pamet skatienu atpakaļ un redz, ka Aleksejs iekārtojās pie bāra.
"Vajadzēs ar viņu parunāt."

Aleksejs.

Viņam beidzot atnesa kafiju. Aleksejs sāka to dzert. Domāja par Evu, Jude. Viņš tagad nezināja, ko darīt. Ceļojums drīz beigsies (es tā sapratu, ka viņiem vajadzēja ceļoti vēl dažas dienas, nedēļu? ), viņš to, varbūt, nekad vairs neredzēs. Tomēr Eva noteikti tālāk mēģinās iepazīties ar to aristokrātu. "Es mīlu viņu" - Šie vārdi skanēja Alekseja ausīsi. Viņš ļoti stipri ar dūri iesita pa galdu, ka kafija mazliet izlejas. Nē, viņa to nemīl. Viņa vnk nevar mīlēt to kretīnu.

(nenovērtē Marī par zemu!)

(viņa taču ir vāja francūziete. Es nenovertēju, tā ir realidad. Turklāt, Aleksejs bija pagriezie pret bara leti, sēdēja. Nebija iespējams to izdarīt. Tāpēc, ieteicu to izdarīt vēlāk, kad viņš piecelsies. Turklāt, es jau drīz iešu. Atgriezīšos pēc stundas. )

Daņiils
Dīavinā kārtā, bet šāda Renatas atbilde izvilināja Daņiilā smaidu, viņš sajuta tādu kā.. lepnumu par viņu? Viņš gribēja, lai viņa ir tāda, lai ir stipra, lepna, ietiepīga, nevis vāja, nobijusies un.. nelaimīga?
- Luksusa kuģa pirmās klases gaitenis nav tā sliktākā vieta, kur ir gadījies sēdēt. Un ja tevi šī vieta apmierina - man nekas nav pretī. Galu galā - kāda starpība, kur piedzerties?
Renata izņēma no viņa rokām blašķīti, nepieskaroties viņam ne ar milimetru savas rokas. Viņš noskatījās kā sieviete iedzer malciņu, un zobaglība jau atkal kaut kur pazuda, tās vietā nāca nopietnība, un pirms viņš bija paspējis apdomāties, vārdi jau bija izskanējuši.
- Tu bieži tā piedzeries?

Tatjana
Viņas smaids lēnām bija gandrīz nozudis, dīvainā sajūta, ko radīja Jose Armando skatiens padarīja viņu nopietnāku, šķita, ka skatieni auž starp viņiem savādu burvību. Kas tagad notika? Tatjana to nesaprata, bet arī nespēja to pārtraukt.

Tatjana norija siekalas, jo savādāk šķita, ka viņa nespētu izteikt ne vārda atbildē. Kaut arī sula bija devusi veldzējumu no dejošanas un telpas radītā karstuma, tagad viņā sāka rasties iekšējs siltums, kas pieauga ar katru brīdi, kurā viņu skatieni turpināja grimt viens otrā.
- Paldies, jā. - balss skanēja mazliet nedroši, it kā šie vārdi būtu nākuši ar grūtībām.
Tajā brī'dī viņu skatienu burvību pārtrauca kāds notikums turpat netālu. Skanēja kliedzieni, būkšķi, apkārt notikuma vietai salasījās kāds bariņš. Brīdi pavērojusi to vietu, Tatjan pievērsās atpakaļ Jose Armando.
- Laikam jau neviens kŗtīgs pasakums nevar iztikt bez kārtīga kautiņa.

(     Atvainoiet, ka tik pēkšņi aizgāju. Modems oža pēc kaut kā degošā. Nācās izslēgt. Tad gāju pagulēt. Tikko pamodos, esmu gatava. )