Aleksejs.

-Es Tev nejautāju, es pavēlēju. Trīs.
Aleksej ar spēku atdūrās un borta un lēca, turot Evas roku tā, ka viņa nenoturēja līdzsvaru un lēca kopā ar viņu

(Man tikai izlikās, vai arī Aleksejs atbildēja uz Evas domām?)
Eva
Viņa nedzirdēja ko saka Aleksejs. Viņa vairs neko nedzirdēja. Tikai vēja šalkoņu un cilvēku kliedzienus, kas pārvērtās dūkoņā.
Aleksejs nolēca un parāva līdzi arī viņu.Izmisīgi kliedzot, Eva ielidoja ūdenī.
Pirmajā mirklī viņa nonāca zem ūdens, bet tagad sparīgi ķepurojās. Viņa klepoja, jo sarījās ūdens un nesaprata neko, kas darās apkārt. Cilvēki lēca, šļakstījās. Ūdenī peldēja koka gabali, lauskas, laivas, cilvēki...
„Viņš to izdarīja! Maita!!! Jude? Kur viņš ir? Un manas kleitas...”
Eva cieši piespiedusi pie sevis turēja savu somiņu.

Alfredo

-Rūbij, nē!! Ēmm, to darīs apkalpe! Kad būsim uz salas - visu atgūsi! Laižamies tagad prom!

Alfredo skatās ūdenī. Viņam sametas bail.

-Lecam?

()

Eva
Dzird sev blakus Alekseja pašapmierināto balsi.
-Muļķis! Ko tu izdarīji?!!! Kretīns! Stulbenis! - viņa kliedz.
-Izglābi?! Tu visu sabojaji!!!!
Tad viņas prāts mazliet izskaidrojas.
Eva baidās, ka kuģis paraus viņu sev līdzi zem ūdens, tāpēc cenšas aizpeldēt tālāk.

(   rubi, tā nav godīgi!!! Viņi tur nav vel TIK piedzērušies!!! grrrr )

Daņiils
Daņiils paraustīja plecus.
- Viss kādreiz notiek pirmo reizi.
Un vairāk viņš neko nepaspēja pateikt, jo pēkšņi atskanēja skaļš sprādziens, viņš sajuta spēcīgu grūdienu un nākamajā brīdī Renata trieciena rezultātā bija uzmesta viņam virsū. Daņiils attāli apjauta, ka notiek kaut kas nelāgs, ka jāceļas un jāmēģina noskaidrot, kas notiek, bet viņš nespēja ne pakustēties. Alkohols rebināja, bet vēl vairāk šobrīd reibināja Renatas tuvums. Viņa bija tik tuvu, piespiesta viņam klāt, un Daņiils instinktīvi apskāva viņu. Tomēr šo apmātību drīz izklīdināja auksta ūdens šalts, kas nogāzās pār viņiem. Atskanēja kāda vīrieša balss. Džordžs Daņiils ne bez nepatikas nodomāja. Bet nākamajā brīdī jau viņš pa īstam saprata viņa pateikto vārdu jēgu. Tiešām bija noticis kaut kas nopietns. Daņiils stingri satvēra Renatu un piecēla viņu, lai gan paša kājas arī nebija pārāk stabilas. Nebija jau tā, ka viņš būtu piedzēries, bet tomēr alkohols asinīs darīaj savu, un nostāvēt uz kuģa, kas šūpojas un dreb, nebija nemaz tik vienkārši. Tomēr Daņiils stāvēja un turēja arī Renatu. Ar vienu roku paņēmis no Džordzā vienu vesti viņš deva to Renatai.
- Ātri, velc mugurā! - pagriezās pret Džordžu. - Kas ir noticis? Vai kuģis grimst?

Tatjana
Tatjana smaidīja.
- Nezinu kā citiem, bet man šis pasākums pilnīgi noteikti ir izdevies.
Pēc Jose Armando vārdem par notikumu bagātību Tatjanu atkal pārņēma kāda dīvaina sajūta, bet viņa to apņēmīgi dzina prom, lai gan tas nedevās viegli, šī sajūta tikai pastirpinājās.
- Man šķiet, ka būs vēl vairāk notikumu. - Tatjana neviļus izteica savas nez no kurienes uzpeldējušās domas, bailes. Un tajā brīdī, kā atbildot viņai, atskanēja skaļš troksnis un kuģis noraustījās kā ievainots dzīvnieks. Tatjanas glāze izkrita viņai no rokām un viņa no visa spēka pieķērās Jose Armando, lai nenokristu...

(Raganiņ, vari zvēlēties vai viņš nostāvēs kājās vai abi nogāzīsies )

(nu es jau neko nesaku bet tas suns nav pat īsti gadu vecs - piedodies tauta bet lieks svars  turklāt vēl klējpju sunītis)

viņai nepatika kad viņai pavēl
viņai nepatika nesaprat kas notiek
bet tagad kaut viņa kādas 10 reizes redējusi titāniku viņa neko nesaprata
tas vis tik ļoti līdzinājās tam muķlķīgajama titānikam kad viņe nemaz nevēlējā atpstāt mazo princi
viņa atjēdzās jau vairs tikkai laivā kas atradās kautkur okeānā tālāk no grimsošā kuģa
viņa kā nohipnotizēta skatījās uz kuģi kaut no ilgā skatīšanās vienā punktā viņas acis bija aizplūdusšas - skats bija saplūdis, nesaprotams
viņas acīs neparādījās neviena asara
tajās bija tikkai varen liels izmistums

(meitenes, es jau eju. 17.00. vecāki aizies ciemos- dators mans! Tomēr man ir daiļslidošana, tāpēc manis laikam nebūs te. )