(nu ikā cilvēks nevar bez miega istikt 3 dienas un bez ūdens kautkādas 7 likam un bez ēdiena vēl vairāk varēja iztikt
bet teorētiski ja viņši nepeld vieni un nevēlas pāsi mirst un nepieļauj tādu variantu visticamāk ka ir iespējams izdzīvot)

Jose Armando
Viņu burvīgā pasaule bija izgaisusi bez pēdām.
-Nav ne jausmas, bet škiet, ka nekas labs. Nāc! – Jose paņēma Tatjanu aiz rokas un steidzīgi devās ārā no balles telpas. Viņš pamanīja sievieti parukā, kas dala vestes, paņēma no viņas 2 un pasniedza 1 Tatjanai.
-Ņem. Ja reiz izdala vestes, kuģis laikam grimst... Mums jāpasteidzas. - viņš satraukti skatījās apkārt, domādams, uz kuru pusi labāk skriet.

Daņiils ieraudzīja, ka Renata dodas prom, pat nepaņēmusi vesti. Viņš klusi pie sevis nolādējās un paķēris no Džordža rokām otru vesti metās pakaļa Renatai, pa ceļam ātri uzvelkot vesti sev. Panācis Renatu viņš spēcīgi viņu satvēra un ar varu vilka virsū vesti. Izskatījša, ka viņa nemaz negrib izglābties, bet Daņiils negrasījās to pielaut, viņš negrasījās ļaut viņai tik viegli padoties, nāve nebija nekāda izeja, lai kas arī nebūtu vņas dzīvē noticis. Aizsprādzējis vesti, viņš satvēra Renatu un vilka ārā, uz klāju, cerēdams tur uzzināt, ko iesākt tālāk.

Tatjana tīri automātiski paņēma no Jose Armando rokām vesti, un neveiklām kustībām sāk vilkt to virsū, viņa joprojām bija šokā. Viņa, kas vienmēr bija tik savaldīga, prātīga, tagad bija tik nevarīga, viņas domas pinās, tajās skaļi atbalsojās Jose Armando vārdi: "Kuģis laikam grimst... Kuģis laikam grimst... grimst..." Veste bija uzvilkta, bet ar tās aizdarīšanu Tatjana netika galā...

Tatjana
Viņa juta kā Jose Armando aizdara viņas vesti un ved kaut kur. Viņa rokas tvēriens palīdzēja sakārtot domas, atgūt kaut daļu savas nosvērtības.
Tatjana lūkojās tumšajā, viļnojošajā ūdenī, lietus lāses sitās viņai sejā, aizmiglojot skatienu. Šķita, ka kaut kur ūdenī parēgojas pa kādai laivai, bet tumsa bija tik dziļa un lietus tik spēcīgs, ka viņa nebija pārliecināta ne par ko, ko redz. Pēkšņi debesis pāršķēla spoža šautra, gandrīz uzreiz visu satricināja pamatīgs pērkona grāviens. Tatjana nodrebēja.
- Es.. es māku peldēt, bet... - viņa dziļi ievilka elpu, saņemoties. - Laikam jau mums nekas neatliks, kā vien mēģināt. - Tatjana dziļi ieskatījās acīs Jose Armando.

(Raganiņ, ja vari tad vēl nenolecini viņus, tikai izdari tā, lai es to varu ar savu ziņojumu izdarīt, man ir kaut kas bik padomā )

Jude pamodināja sprādziens.. Viņš redzēja, ka kuģis pamazām grimst.. Jude ātri apģērbās, paķēra glābšanas vesti /tā atradās viņa kajītē, skapī/ un devās laukā no kajītes. Viņš skrēja uz priekšu ne par ko nedomādams un vēlējās ātrāk tikt prom no kuģa. Viņš uzvilka vesti un ieleca ūdenī.. Uz brīdi viņu sarāva krampji, jo ūdens bija auksts.. Viņš uzpeldēja virspusē. Garām viņam peldēja koka atlieka no kuģa, viņš tai pieķērās. Jude atcerējās par Evu.
"Ak Dievs, kas gan tagad ar viņu ir noticis? Vai viņa ir dzīva? Dievs, lūdzu izglāb viņu! Kaut viņa tagad būtu drošībā.." viņš nodomāja. Ūdenī viņš centās saskatīt Evu, bet nekā.. Viņš no visas sirds cerēja, ka ar viņu viss ir kārtībā un, ka viņa ir izglābusies. Jude peldēja uz priekšu, tālāk no kuģa..

(Raganiņ, drīkst atzīšos? Es tevi mīlu!!!   tas bija tieši tas, ko es gribēju izdarīt - skūpsts )

Tatjana
Vai esi gatava? Kas par muļķīgu jautājumu. Kā viņa var būt gatava? Kā kāds vispār var būt gatavs uz ko tādu? Tatjana nespēja bilst ne vārda, viņa tikai ieskatījās Jose Armando acīs un viegli pamāja. Viņa acis.. tik tuvu. Un varbūt viņa tās redz pēdējo reizi. Tās varēja būt beigas, beigas visam. Pēkšņi Tatjanu pārņēma skaidra apjauta, ka viņa nespēj lekt pretī iespējamai nāvei, neizdarījusi kaut ko... Bet pirms viņa paspēja to izdarīt, Jose Armando kā nolasījis to viņas acīs, jau bija tik tuvu viņai, viņa lūpas apkļāva viņējās un Tatjana cieši apvija rokas ap viņu, izmisīgi atbildot uz skūpstu. Apkārt skrēja cilvēki, trakoja daba, notika katastrofa, bet viņi stāvēja visa tā vidū skūsptoties tā, it kā tā būtu pēdējā iespēja viņu dzīvē, un tādas izredzes bija visai iespējamas.
Beidzot viņi atlaida viens otru un bez vārdiem,sdevušies rokās, reizē ieleca vēsajā, bangojošajā ūdenī. Viļņi mežonīgi mētāja viņus, cenšoties pārraut roku satvērienu, izšķirt viņus. Tatjana no visiem spekie iekrampējās Jose Armando rokā, bet juta kā spēki sāk zust. Otra roka arī centās pieķerties pie vīrieša, bet viļņi bija tik spēcīgi, tik nežēlīgi... Acis, deguns, mute... visur bija jūtams sāļais ūdens... Tās ir beigas. Tatjana nodomāja...

Daņiils
Viņš smagi elpoja pēc šāda jūtu izvirduma, sirds spēcīgi sitās. Viņš gaidija Renatas reakciju, bet tās nebija, Renata tikai stāvēja nekustīgi un skatījās uz viņu. Beidzot atskanēja viņas vārdi. Daņiils nezināja, ko atbildēt. šobrīd iepriekš pārņemušās emocijas mazliet bija noplakušas, un viņš pats bija pārsteigts par tādu izvirdumu. Bet kāda jēga to noliegt? Viņam bija svarīga Renata, bija svarīgi, lai viņa dzīvo. Viņš nespēja ļaut viņai iet bojā, ne jau kamēr bija spējīgs kustēties.
- Es tevi neatstāšu nomirt, Renata. - šķita, ka viņš vēlās, lai balss skanētu stingri, tomēr tajā jaucās iekšā daudz emociju. - Ja tu turpināsi pretoties un spītēties, tad iesim bojā mēs abi. Jo es tevi nepametīšu.
Daņiils atlaida Renatu un, nenovēršot skatienu no viņas acīm, sāka taisit vaļā savu vesti, otrai ļaujot noslīdēt uz grīdas. Idiots! Muļķis! Ko tu dari? Skrien! Glābies pats! sauca kāda iekšēja balss, bet kas cits bija spēcīgāks par Daņiilu. Viņš nespēja rīkoties savādāk. Pirmo reizi visā mūžā kāds cits bija svarīgāks par viņu pašu. Šī sajūta pārsteidza, tā biedēja, bet to nevarēja ne noliegt, ne apspiest.