- man cietums nav nāva bet mans cietums ir pazušana, izušana kā dinazauriem , izgaišana neozīmīgi kā ķīmiska vieka kas nekad nebū vairāk ka ķīmiska viela
viņa noņēma viņa rokas no sejas , viņa tā nebija radusi
pārākiedziļināties lietās kas iespējams varētu notikt
varbūtibas variacija nebija
bija tikkai iespēja dzīvot tā kā to viņa darīja līdz šim
pār viņs rokām noklājās zosāda
un viņa neko vairs neteica tikkai skatījās uz priekšu

Aleksejs.

Aplūko pārīšus, kuri dejo viņiem blakus. Kapteinis dejo ar kādu sievieti. Viņa ir skaista, pārpārliecināta, bet vecāka nekā es par kādiem 5 gadiem. Tad pamana kādu ļoti skaistu pārīti. (Rūbija un Alfredo) Sieviete ir ļoti skaista, tomēr viņas partneris ir diezgan moderns, glīts. Laikam viņi satiekas. Var būt pat ir līgavainis un līgava. Žēl...
Tad pēkšņi viņš pamana ienakot Evu un Jude. Evai mugurā ir Judes žakete. Hm... (viņam ir tāda sejas izteiksme )

Daņiils

Daņiils nesteidzīgi iegāja balles zālē un pārlaida skatienu visapkārt grezno lampu izgaismotajai telpai. Svinības jau kādu laiku kā bija sākušās un liela daļa viesu jau bija ieradušies, viņi stāvēja pa vienam vai bariņos, ar dzērienu glāzēm rokās, sarunādamies, kā jau tas parasti notika šādos pasākumos. Vairāki cilvēki sēdēja pie bāra un dažiem atsevišakjiem galdiņiem, mazliet tālāk bija mūziķi un vieta dejām, kuru pildīja vairāki pāri. Izskatījās, ka šeit savācies vai viss kuģis. Un tomēr nē... viss kuģis siet noteikti nebija. Daņiils nekur neredzēja Renatu. Ik pa brīdim skatam pavīdēja melni mati, bet tā nekad nebija viņa un Daņiils uzreiz zaudēja interesi par šo melno matu īpašniecēm. Vai tiešām viņa nav ieradusies? Daņiils sāka lēnām virzīties starp visiem, rūpīgi lūkojoties apkārt. Piegājis pie bāra vinš pasūtīja šampanieša glāzi, to saņēmis viņš atbalstījās ar elkoni pret bāra leti, pagriezies ar skatu pret zāli.

Marī

Ierodas balle ģērbta šādi

( nu man tāda varen liela doma ir kad es ņjemšu amēlijas aktrsi un kad viņa būs noslēgusies no ārpasaules un dzīvos audeklam
bet tā ir tikkai patreizējā doma
nezinu vai paņemšu jo gribu lai gan ka viņa ir noslēguies no ārpasaules un varen nelaipna gribu lai viņa ar kādu run'
a ne tikkai ar sevi
uintriganti normāli noģiski neuzrakstīšu nav manā garā )

(   tas varētu nozīmēt, ka šī balle solās būt interesanta ne tikai grimšanas dēļ.   Un ja kas - tā viņa bilde man ir arī viņa anketā Paloma toč tad te būs - nekādu šķēršļu vairs - kāāāda laime!! )

Tatjana izdzirdēja aiz sevis Jose Armando balsi un uzreiz uz to noreaģēja, griežoties pret viņu. Kamēr viņa pagriezās, sejā jau rotājās smaids.
- Sveicināts, galantais kungs! Jūs arī neizskatāties nemaz peļami. - viņas balsī skanēja ķircinājums, bet tā bija patiesība. Jose Armando izskatījās lieliski savā uzvalkā. (em, Raganiņ, man nav ne jausmas, kas viņam mugurā, bet uzvalkam laikamm būtu jābūt, kaut ne jausmas kādas krāsas ).
Tatjana patiesi priecājās, ieraugot Jose Armando, nepatīkamās sajūtas, kas bija uzpeldējusas ienākot zālē, nu izgaisa pavisam.

(bāc, man tā gribas romantiku rakstīt, jūtas utt ak, ja ne darbiņš moš pie Secreto nonāktu pat )

(I'm waiting for you, my darling!!)

(Laba doma, Palomiņ! Nelaid to vaļā!!! Secreto jāturpina!!! Es neatradu nevienu normālu Jose Armando bildi uzvalkā. Lai ir klasisks melns uzvalks ar kaklasaiti. )

Jose Armando
„Viņa smaida! Cik labi, ka viņa smaida!”
Sapratis, ka jau kādu brīdi vienkārši stāv un klusē, Jose Armando steidzīgi ierunājas.
-Paldies! Lai gan līdzās tādai skaistulei es jūtos kā puķupods, ko nolika pie greznas porcelāna vāzes.
„Kadas muļķības es te atkal runāju?!”
- Vai vēlies ko iedzert? – viņš nolemj, ka labāk runāt par piezemētām lietām, citādi Tatjana vēl nospriedīs, ka viņš ir traks.