Džeina

Džeina bija izpeldējusi uz salas pirmā. Viņa nedomāja, kas notiks ar citiem. Spēki bija diezgan apsīkuši, bet viņa galīgā pārgurumā tomēr bija sasniegusi salu. Apkārt nevienu nemanīja. Džeina spaidīja savu pulksteni kā negudra, bet ne ar vienu sazināties neizdevās - pulkstenis jeb viņas sazināšanās ierīce bija sabojāta...

-Velns...

(pag, pag, Džeinai ir savi ieroči...    )

(ai, tad dzēs ārā... bet pati tak teici, ka uz salas jau var rakstīt :/ )

(alby - man jau Jack patīk kā iedomājos to skatu.. ģeniāli )

( man gan (ne)patīk
- izdzēris visau rumu
un manai matildei neko nepataupa kā tad viņas atkarība varēs uzliemot

vārds ( ne)patīk ir atdalīts ar iekavu jo nav gluži nepatika)

matilde i starp izskalotajām kuģa atlūzām
izskalota uz sauzemes un ir pa pusei atslēgusies
( uz vēdera)
pakustināja vienu no rookām un ar vienu no aci redz ka tā kustās, bet tā tiktuā sāp
viņa nedaudz pacēla galvu un paskatījās uz priekšu
kā jau vienmēr "
- pēc negaisa viēnmēr būs saule
pēc nakts vienmēr rīts - viņa nomurmināja
un nolaida galvu viņa acis atkal izslīdēja ciet
viņa pati nesaprata kas notiek
viņas galv reiba un saule bija nevciešama tā dedzināja viņas roku seju, kājas
viņa pagriezās uz muguras un tajā brīdī aizmira
ūdens skaloja viņas kājas
-trakāk jau nevarēja būt
vai nu viņa tiktiešam atradās uz sauzemes vai viņa piedzīo skaistākās halucinācījas kādas viņa ir redzējusi
visā laikā kamēr viņa atradusies ūdenī

matilde
varis nejut patpie kājām skalojamies ūdni
- tiktiešām labs sapnis , ūdens vairs nav -
viņa pakustināja pirkstus un tie pieskārās smiltīm un viņas pirksti saņēma gluži vai elektrisko šoku saprotam ka tās nav slapjas jūras smiltis kas ir nogulsnējušas jūras dziļumos
tās nebija tādas smilti pvaimsa noteikti bija jūtama atškirība tiīpāsi ja kāds tik neilgā laikā kā viņa ir sastapies ar slapjajām nepatīkamajām smiltīm kas guļ pavisam mierīgi aprok viņas kuģi
viņa steidzīgi apsēdās un paskatījās uz priekšu
jūra tagad bija priekša bet viņa neatradās tajā
viņa sāka smieties un tas viņai lika sākt kleot viņa atkleopoja vairāk ūdens nekā viņa papētu izdzert jebkuras vienkāršas dienas laikā , ņemot vērā ka viņai negaršo ūdens

viņa apsēdās taisnu muguru un sakrustoja kājas
- šis pavisam noteikti ir varen labs sapnis

matilde

viņa lēnām piecēlās kājās
līdzsvar nebija - tik ilgi viņa nebija jutusi zemi pie savām kājām
viņa pat nezināja kas šodien pa dienu kur nu vēl cik pulstens
viņa ielika vienu roku matos un uizcilka tiem cauri
tie bija slapji tik pat slapji kā viņas drēbes

ūdenī tuvākajā laikā viņa ne;līdīs
viņa paskatījās uz saulu
- škiet šeit dzīto tikkai prusaki - paskatījās uz vīrieti - un ruma cienītāji, tas visu isaka

viņa par sausajām smiltīm gāja kur deguns rāda gar salas malu bet tā lai kājas nepieskartos ūdenim

Jose Armando
„Tikai nepazaudēt Tatjanu! Tikai nepazaudēt!”
Visvairāk viņš baidījās, ka ar viņu kas varētu notikt. Nē, to nedrīkstēja pieļaut!
Viņš peldēja cik bija spēka, bet pienāca laiks, kad viņš vairs nevarēja turpināt cīņu ar okeānu.
Stingri pieķēries riņķim un arī Tatjanai viņš zaudēja samaņu...

Jose Armando sajuta, ka viņu kāds kustina. Viņš izdzirdēja balsi. Tik pazīstamu, tik svarīgu...
Viņš lēni atvēra acis...
"Sapnis? Es esmu miris? Sķiet, ka nē..."
Pirmais, ko viņš ieraudzīja, atverot acis, bija Tatjanas seja saules staru oreolā.
Viņa izskatījās norūpējusies, izmocīta, bet skaista. Skaistāku skatu viņš pat iedomāties nevarēja. Tik patīkami bija viņu šobrīd redzēt.
-Tatjana... - viņš pasmaidīja.