Eva
Miers, ko bija devis šalcošais ūdens vienā mirklī izgaisa, kad Eva izdzirdēja blakus sev Alekseja balsi.
„Patīk?! Man patiktu, ja tevis te nebūtu!!! Ja tu nebāztu visur savu pašpārliecināto degunu!!!!”
-Ko tu iedomājies? Man jābūt pateicīgai tādam ķēmam, kas vienmēr visu sabojā! 
Eva aizkaitināta iziet ārā no ūdens, ieslidina slapjās kājas kurpēs un ātriem soļiem dodas prom. Var manīt, ka viņa ir ļoti dusmīga. Aizejot viņa vēl kaut ko neapmierināti saka, bet to Aleksejs droši vien nemaz nedzird.
Viņa atceras ceļu, tāpēc bez grūtībām nonāk atpakaļ pie jūras, kur viņi iepriekš bija. Un nekādi krūmi viņai arī netraucē.
Kamēr Alekseja nav (un viņa droši vien nav, jo nebija nekādas vajadzības skriet pakaļ Evai, ja reiz viņam patika peldēties), Eva novelk savu slapjo kleitu. Viņa pakar to Alekseja žaketes vietā, uzvelk viņa jau izžuvušo kreklu un arī pašu žaketi un pieiet tuvāk jūrai.

(Nepamanīja?! Vo dajot! Eva tur kliedz uz viņu, a šis nepamana! )

Eva
„Jā, šis apģērbs nav diez ko labs, bet var paciest. Tas vismaz ir sauss. Bet ne diez ko garš. Tomer tas nekauņa arī staigā puspliks, tāpēc viss kārtībā.”
Viņas domas tika pārtrauktas ar negaidītu apskāvienu. Un vēl ar izsmejošu komentāru.
-Ko tu dari?! Nepieskaries man!!! – naidīgs skatiens uz Alekseja pusi.
Eva izravās un pagāja dažus soļus atpakaļ.
-Un man nepatīk tavas drēbes! Tevis dēļ man kleita ir slapja, tātad, tev arī jālabo sava kļūda.
-Kad tā izžūs, varēsi saņemt atpakaļ savu žaketi un kreklu. Es netaisos tevi dēļ saaukstēties!
Eva gāja prom, pie palmas.

Aleksejs.

Sekoja Evai.
-Tu jau pirms tam biji slapja. Turklāt, ja Tev patīk staigāt netīrai, tad es nevēlos Tei tādu redzēt. Es te atradu kādu palmu, bet nevaru sasniegt kokosus. Man liekas, ka mums tagad jāaped atlikuši banāni. Es vēlos tagad sagatavot naktsmītni, esmu ļoti noguris, vēlos gulēt.
Viņš sāka iet džungļu virzienā.

(nezinu vai viņš izdzīvoja - katrā ziņā redzēts nav)

Alfredo

Alfredo beidzot pielec, kāpēc Rubi tur iet

Izabella

Šņukst, knapi var parunāt - balss ir bezcerīga.

-Mēs ielēcām kopā, bet viņš vairs neparādījās...

Eva
Viņa bija gatava ieķerties Aleksejam rīklē.
„Man patīk staigāt netīrai?!!!”
-Nekauņa! – viņa dusmīgi uzkliedz viņam pakaļ.
Tad sāk domāt par nakti. Nez kā būs. Eva paņem banānu un sak ēst. Tas ir labākais, ko viņa var darīt, lai nomierinātos. Pat šādā situācija Aleksejs viņu tracina.

Aleksejs.

Viņš sāka vākt kādas lapas un nolikt tos kopā. Tas bija līdzīgs gultai - tīri, maigi.
-Varbūt man palīdzēsi, vai Tu vēlies gulēt uz smiltīm?
Viņu kaitināja Evas slinkums, nepateicība. Aleksejs dara daudz ko viņas dēļ, bet Eva neprot to novērtēt.

Aleksejs.

-Vari iedomāties, ka arī es katru dienu nevazājos pa džungļiem un arī nekad nepiedzīvoju neko tamlīdzīgu!
Viņa pacietība jau sāka mazināties. Eva domā tikai par sevi. Ko es viņā atradu?
Aleksejs nodomāja kļūt mazliet maigākam.
-Man nav ne jausmas, kā tas darāms. Es domāju,ka mēs vnk saliksim lapas un gulēsim uz tām. Šīs koks mums rāda ēnu, tāpēc varēsim mierīgi te pārnakšņot.
Aleksejs jau tā nolika veselu lapu kaudzi. Gulta it kā bija gatava. Aleksejs paņēma banānu un sāka to ēst.

( Man rēciens nāk par Alekseja domām. Itkā agrāk Eva domāja par citiem! Un itkā viņa būtu tam pievērsusi uzmanību! )
Eva
Centās saprast, kam naktī vajadzīga ēna. ()
-Uz lapām... Skaisti... – viņa ar izmisuma pilno skatienu skatījās apkārt.
-Labi... - viņa klusi pasaka.
Eva iet iekšā džungļos, sāk lasīt lapas. Viņa gan šaubās, ka uz tām gulēs, bet tik un tā nav ko darīt šaja salā. Lapu lasīšana palīdz viņai aizdzīt domas par to, kā viņai šobrīd nav un aizmirst par bailem no tā, ko vēl nāksies piedzīvot.
Viņa atnes lapas, izber tajā kaudzē, kur bēra Aleksejs un klusējos aiziet atpakaļ.

Rubi.

-Alfredo, kas notika? Kāpēc tāda maiguma uzrādīšana.
Rubi ir neizpratnē. Viņa domā par grimšanu.

Džordžs.

(laikam pagaidām neko nebilšu, jo te jau ir pietiekami daudz cilvēku, kuri Izabellas un Džordža sarunas laikā neko neteica )

Aleksejs.

(viņš nezināja, ka viņa ir tāda egoiste. Turklāt, agrāk Evai nebija par ko pateikties, pēc grimšanas stress bija, Aleksejs vēl varēja to saprast, bet tagad... )

Jau apēda banānu.
-Eva, es jau iešu gulēt. Vai Tu tagad dosies?
Viņš gaida Evas reakciju. Tā nākšņošana viņai laikam nepatīk, bet mani uzjautrina.