Džeina

Ierauga Matildi. Pieliek roku pie kakla un izbāž mēli.

-Pē.

Samāksloti mēdās.

-Khm, nu sveika.

Džeina

-Nabaga es!

Nogroza galvu. Atkal enerģiski spaida savu pulksteni, kurš neatsaucas.

-Nolādēts!

Noņem pulksteni no rokas un met zemē.

-Piedod, liekas parpalas man nav vajadzīgas...

Runājot skatās uz pulksteni, nedaudz skumji pagriezusi galvu.

Džeina

-Nu es patiesībā neesmu nevienu redzējusi.

Džeina pamana, ka ir izēdusi visus riekstiņus, kas viņai bija palikuši.

-Nu sasodīts...

Džeina

-Un kā tad šeit iespējams būt pozitīvam??

Nervozi staigā no viena gala uz otru.

( Jude to saka matildei un džeinai
vai kādam citam???)

Eva
Viņa gulēja nemierīgi, vairākas reizes pamodās. Arī tagad viņa pavēra vaļā acis un pamanīja sev virsū tik pazīstamu žaketi.
“Kas tas? Alekseja žakete?”
Viņš gulēja. Bet Evai palika nemierīgi. Viņa pat nepamanīja, kad viņš bija pienācis klāt, apklājis viņai virsū žaketi.
Eva piecēlās. Doma, tā pati doma, kas vakar, viņu satrauca. Bija jārīkojas, viņa nevar te palikt, kopā ar šo ...
Bet no rīta viņš neļaus Evai aiziet. Tas ir jādara tagad.
Eva nolika žaketi blakus Aleksejam un devās prom.
“Uz kuru pusi? Lai ir uz šo. Kaut nu šeit būtu vēl izdzīvojušie!”
Eva gāja pa smiltīm, lai varētu redzēt jūru, ja nu atbrauks glābēji...

Jude vēl tāds pusaizmidzis..
- Ja Jūs gribat izgulēties, Jūs varat iet mūsu teltī.. - viņš pasmaida un saka..
"Esmu tik labi pagulējis, tikai man tagad gribas ēst.." viņš nodomā.
- Es aiziešu pameklēt ko ēdamu, man gribas ēst. - viņš pasaka, pagriežas un aiziet uz mežiņa pusi.
Ierauga tur banānkoku..
"Beidzot kautkas sakarīgāks par zivīm.."
Jude uzrāpjas kokā un norauj veselu ķekaru.. Apēd vienu banānu, otru, trešo..
"Nu tā, laikam esmu paēdis.."

Jude atstiepj banānu ķekaru un saka:
- Ja jū vēlaties ēst, tad rekur banāni..
- Es aiziešu paklejot bišku pa džungļiem, gribas dzert.. - viņš saka.
- Nu tad, līdz vēlākam!
Viņš pagriežas un aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru atnāca uz meža pusi.
Tā viņš ieiet iekšā un dzird tādu kā strautiņa murdēšanu. Viņš iet uz skaņas pusi un netālu ierauga strautiņu, kas ved uz nelielu upi ar nelielu ūdenskritumu..
"Dienā te noteikti izskatās vēl skaistāk.."
Viņš paskatās apkārt, novelk drēbes ( ) un ielec ūdenī. Ūdens ir dzidrs un vēss, kā jau naktī.. Viņš ienirst un iznirst..
"Tik laba sajūta.."
Tā viņš kādu laiciņu peldās..

( pieod ka tik ilgi bet tētis bija jāpalāiz )

tikkai paceļ uzacis uz agšu
un skaļā balsī
- laikam tu jau esi atradusi savam līmenim tīkamu pozitīvismu - nosmīkņā
viņas acis iemiredzējās
jūra iepriekš škirta tik tīra bettagad tajā škita bija kāda varen liela kaste
istksatījās tik ļoti daudzsološi
tādās kastēs mēdza likt vīnu nu ne jau aukstas škiras bet pārdžīvot varētu
viņa ne mirkli neminstinoties
steidzīgi , neveikli skrēja kastes virzienā un t'ūlīt pat pie tās pieķēras un neveiklišteidzās to izvilkt
koks bija slapjs un līdz ar to kaste bija smaiga
viņa vienu brīdi paskatījās uz dženu un trad uz vīrieti uz kura pusi viņa tik apsēsti skatījās un tikkai vēl vairāk saškobīja seju
bet laikam jau enbija laba doma skatīties citur ņemot vērā ka tā kaste bija smaga - kā jau parasti vīns
viņa nejauši uzlika kasti sev uz kājas un automātiki i'bļāvās kaut nevēlējās lai vēl kāds pamna kasti - aaaaaaauuuuuuuuuuu - spalgi un skaļi - viņa ignorēja pati savu kliedzienun un veikli noceļa to no kājas un turpināja vilkt kasti ārā
viņas kājas bija jau jau zimairkušas bet i'bnai bija jādabū tā sasodītā kaste