Džeina

Nikni nošņāc.

-Kā tad - laba atmiņa par šo salu... Pfu...

Eva
Sākumā gāja lēni un klusi, lai nepamodinātu Alekseju. Tad sāka skriet, baidīdamās, ka viņš varētu pamosties un viņai sekot. Jau ausa rīts. Evai gribējās ēst, dzert un viņa izmisīgi cerēja kādu satikt.
„Jude, mīļais, kur tu esi? Tev kaut kur jābūt! Gared?..  Un ja nu viņu nav šajā salā? Ja nu šeit vispār vairs neviena nav?! Ko tad? Nē, pie tā kretīna es neatgriezīšos! Ja jau man jāmirst, tad viņš vismaz par to nevarēs priecāties.”
Eva turpināja soļot. Viņa izdzirdēja dīvainas skaņas un iegāja dziļāk mežā, lai viņu nevarētu pamanīt. Nejauši viņa uzskrēja virsū mazai palmai ar banāniem.
„Tā ir laba zīme. Es nemiršu!”
Viņa centās aizsniegt banānus, bet tas neizdevās. Tad viņa pieķērās pie zara, kas atradās viņai vistuvāk, un norāva nost vairākus banānus, kurus turpat ātri notiesāja.
„Izskatās, ka šajā salā man būs jāpārtiek no banāniem vien. Bet nekas, drīz es tikšu prom.”
Viņa gāja tālāk...

(P.S. Ja kādu interesē, tad tas strautiņš ar ūdenskritumu, kurā pelēdējās Jude un tas, pie kura nonāca Eva ar Alekseju ir divi dažādi strautiņi un neatrodas blakus.)

Eva
Viņa jutās briesmīgi, gāja neapstājoties jau vairākas stundas.
„Nekad nevarētu iedomāties, ka man nāksies piedzīvot tādas šausmas! Iepriekšējā diena bija slikta, vai nākošā būs labāka? Pagaidām tā neizskatās viss. Esmu viena, neaizsargāta, nogurusi...”
Viņa bija neizgulējusies, nez kāpēc sāpēja visas maliņas. Šķiet, ka bija uzberztas arī tulznas.
Eva vairs nespēja paiet, tāpēc apsēdās turpat uz kāda akmens un no pašas bezpalīdzības sāka šņukstēt. Cilvēkos viņa būtu savaldījusies, bet tagad taču viņu neviens neredzēja.

(alby, Eva nestāv un neiet, viņa sēž uz akmens un raud. )

Eva
Pārbīstas no tik pēkšņas cilvēka uzrašanās. Viņa pieceļas, ātri noslauka asaras.
-Kas jūs esat? - viņa bailīgi jautā.
Tad atpazīst svešiniekā to ākstu, kas ballē bija visu uzmanības centrā dēļ sava apģērba.
-Ak, jūs!... Es jūs redzēju uz kuģa! Jūs... Kā jūs izglābāties?! Vai šeit ir vēl kāds? - viņa satraukti jautā un sāk smaidīt.
Viņa vairs nav viena.

Marī joprojām skatās uz Jacku.
- Eu, rums būs vai nebūs!?

(Var jau, var. Un nepamanīt cilvēku, kas sēž uz akmens, ieskriet viņā un nogāzt arī var.
Man nez kāpēc ir aizdomas, ka runa iet par MP. )

Eva
Skatās uz Šeku lielām acīm.
"Labāk nevar būt. Tur bija tas kretīns, te šis dīvainis un nezināmais zvērs!"
-Kas?! Kāds zvērs?!!! Par ko jūs runājat?... Uz kurieni?!!!
Viņai paliek bail. Panika ir pielīpoša. Nevar tak zināt, kas mīt šajos džungļos. 
Eva ir gatava bēgt, ja reiz šis vīrietis izskatās tik pārbiedēts.

matilde

nedaudz stostoties - protams ka laba , patreiz uz šis salas nav noticis nekas slikts , ja neskaita to ka man šiet nevajadzētu atrasties un to ka tu esi kā skabarga pakaļā - demonstratīvi apsēžas uz kastes un sakrusto kājas - ne jau visus sajūsmina un piozitīvu garu izraisa pusizģērbti vīrieši es to sauktu par bērndārznieku sindromu - nedabīgi

Džeina

Kļūst arvien niknāka.

-Pati tu jau nu neesi labāka. Un ja jau tevi nesajūsmina pusizģērbti vīrieši, tad varbūt sajūsmina sievietes?

(Ek, nav MP. Žēl. )
Eva
-Krūmi čabēja? Un viss? Un tāpēc vien es tagad esmu vienos dubļos?!!!
Viņai gribējās labāk noticēt, ka tur tiešām bijis zvērs, nekā tam, ka tur nekā nebija un viņa ir izvazājusies pa dubļiem tikai dēļ šī muļķa.
„Paldies, Dievam, vismaz to stulbo kamzoli viņš novilka!”
-Es ceru, ka tas radījums tur bija! ... Un ka viņš tur arī paliks. Jo es negribu vairs satikties ne ar vienu briesmīgu radījumu.
-Paldies.
Viņa paņem Šeka roku un pasmaida. Viņš ar savu uzvedību viņu uzjautrina.