(euu - meitenes, nu tiranizējiet mani, ja ir svarīga mana atbilde, savādāk es te slinkošu ka nu tikai!!! un pēc tam pat mocīšo mēģinot izdomāt kāpēc tāda klusēšana no manas puses tas ir, no Daņiila )
Daņiils noskatījās, kā Renata aizstreipuļo pie Jacka, murminot kaut ko par rumu. Nākamajā brīdī jau viņa bija nogrūdusi vīrieti, kas šķita ne mazāk pilnā kā viņa pati. Brīdi Daņiils vienkārši gaidīja, vai Renata pati necelsies augšā, bet laikam jau alkohola viņas asinīs bija pārāk daudz, lai varētu patstāvīgi piecelties. Daņiils spēra soli uz Renatas pusi, stingri apņēmies viņu kaut ar varu aizvilkt prom. Tas vīrietis noteikti nesaprot, kur viņš pazuda uz tik ilgu laiku. Bet pirms Daņiils tika līdz Renatai, atskanēja kliedzieni. Daņiils apstājās, pavērsies skaņas virzienā. Kaut kur no aizmugures viņš sadzirdēja Renatas jautājumu. Nē, viņa atrastie cilvēki tie noteikti nevarēja būt, viņi atradās palielāka gājiena attālumā. Bet kas tad? Visa Daņiila uzmanība bija koncentrēta tajā virzienā, no kura bija atskanējis kliedziens. Visi steidzās turp, arī Renata pagrīļojās viņam garām, Daņiils sekoja.
- Pie velna - kas tad te notics?
Renata bija precīzi izteikusi viņa paša domas. Kāpēc šie kliedzieni un šis pūlis? Daņiils centās ko saskatīt, stāvot Renatai aiz muguras, tad cilvēki pašķīrās un ieraudzījis pulcēšanās iemeslu, instikstīvi satvēra Renatu ap vidukli, gan lai balstītu viņu, gan arī lai pašam būtu vieglāk. Skats nebija no patīkamākajiem, sieviete bija vienos zilumos, visur bija asinis...
Tatjana
Viņa dzirdēja Jose Armando vārdus, tie kā šupuļdziesma viņu aizveda dziļā, atjaunojošā miegā...
Džeina guļ zem palmas ar pārgrieztu rīkli.
Vairākās vietās viņai ir zilumi un nobrāzumi. Asinis ir izsmērētas pa kaklu, kleitu, rokām...
(ak kungs, cik drausmīgi!!! Laikam jāmēģina būt aktīvākai, savādāk drīz kādu manējo vēl šitā izsmērēs )