TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
Eva
Kaut kur tālumā atskanēja balss. Eva sakustējās, taču acis nevēra vaļā.
No tālienes atgriezās domas un pavisam lēni atgriezās saprāts.
Eva pavēra acis. Tad ātri samiedza tās, jo tajās trāpīja saules stars.
Viņa ieraudzīja Alekseja seju. Un atkal atslēdzās. Pavisam uz neilgu laiku. Atverot acis otreiz, viņa pamazām sāka aptvert notiekošo.
-Tu? - viņa paskatījās apkārt un ieraudzīja salu....
(Pārkopēju no iepriekšējās tēmas.)
Aleksejs.
Eva un Aleksejs jau atradās kādus 100 metrus no salas. Aleksejs iegremdējas ūdenī.
-Es vairs nevaru gulēt uz dēļa, man sāp mugura.
Viņš mazliet pakustējās, tad sāka peldēt salas virzienā. Viņš tiešām bija ļoti noguris. Tomēr nodomāja nedaudz patēlot. Viņš izliekas, ka kaut kas notika un iegremdējas ūdenī.
(baigi noguris, ka tēlo! 
)
Eva
„Sauszeme.. Tas murgs ir galā...”
Aleksejs nokāpa no dēļa, viņa pret to neiebilda. Tad viņš nez kāpēc pazuda zem ūdens.
Eva piespieda sevi pakustēties.
-Aleksej! Kas tev notika! – viņa bija uztraukusies. Ne jau par viņu. Par savu nokļūšanu salā.
Aleksejs.
Atradās zem ūdens. No viņa nebija nekādu ziņu.
Tatjana
- Man arī.. viss ir labi. Man tā šķiet... Es tikai esmu pārgurusi, bet nu jau spēki sāk mazliet atgriezties. Kur mēs vispār esam? Kas šī par salu?
Marī
arī jau bija izskalota uz salas.
Pirmās emocijas bija pozitīvas:
- Beidzot sauszeme!
Nākamais teikums nebija pozitīvs...
- Velns, tāda čuhņa!
Renata
Cauri tumsai pēkšni veidojās apziņa. Pavisam pamazām. Vispirms viņa sajuta sāpes. Sāpes visur. Sapes sev isapkārt. Šķiet sāpēja pilnīgi viss viņas ķermenis. Viņa ar mokām pavera acis. Viss bija miglains un tikai pamazam viņa sāka izdalīt kaut ko atsevišķi - zilas debesis, mākoņi un saule...
Viņa atkal aizvera acis. Vilinājums atkal pazust tumšajā nejūtība bija pārak liels. Pēkšņi viņa sajuta vienu domu - tika vienu, kura neļāva viņai doties tumšajā nebūtībā.
- Da... ņil... - Viņa nocukstēja.
Pielika visas pūles un pagriezā galvu pa labi. Bet tur bija tikai tukša pludmale. Viņas seja bija baiļu un satraukuma pilna. Viņa spēji pagrieza galvu uz otru pusi un no sapēm sarāvās. Bet viņa ātri aizmirsa par sāpēm, jo tikai pāris metrus tālāk gulēja vīrietis glābšanas vestē ar tumšiem matiem. Tas neapšaubāmi bija Daņils, lai arī viņa seja bija uz leju - smiltīs. Renata ieskēšji notrīceja spējās bailēs. Viņa aiztureja elpu, cenšoties saprast, vai viņa ķermenis kustās - tas nozīmētu, ka viņs elpo. Viņai šķita, ka jā, bet viņa nevareja būt pilnīgi pārliecināta.
- Daņil... - Viņa centās kliegt, bet tas izskanēja kā čuksts.
Izabella
Nu arī Izabella bija izskalota uz salas. Viņa bija viena... Maļinovski vairs neieraudzīja. Viņa uzmanīgi pavēra acis. Tikai daži metri un viņai vairs nebūs jāguļ ūdenī. Izabella saņēma spēkus, bet tas bija neiespējami. Beidzot viņai kaut kā izdevās nostāties uz kājām. Viņa pagāja dažus soļus un atkal nokrita. Bet vienalga cēlās atkal - un krita. Asaras lija pār vaigiem. Pieceļoties trešo reizi, viņa tika no ūdens ārā pilnībā, tad nosēdās gabaliņu tālāk, smiltīs.
Marī
paskatījās uz skrandām, kas viņai bija mugurā.
- Idiotisms! Un viss tā idiota dēļ!
Alfredo
Beidzot ieraudzīja salu un jau varēja aizsniegt kājas līdz zemei.
-Rūbij! Rūbij, skaties!
Marī
pamanīja Frediju.
Rūbij!? Es tev parādīšu Rūbiju! dusmas, kas viņā bija krājušās bija gatavas iziet uz ārpusi
matilde
viāni bija apnicis iet kur deguns rāda
viņa bija apnicis gulēt zem palmas
viņa bija apnicis dzīvot tik varen garlaicīgu dzīvi kāda bij uz šis salas
bet v\neviena vēl aizvien nebija
viņa nevēlējās ēst viņa nevēlējas dzert viņa vienkārši vēlējās tikt prom
viņas ŗēbes bija sausas bet tad ja viņa zinātu ka kautur nedaudz tuvāk par horiziontu ir kautvai kanibālu sala viņa labāk peldētu tur
viņa vismaz nomirtu kādam zinoša
bet tagad
viņa var bļaut , lamāties, vienkārši sēdēt - nekas nemainās
viņu pārņēma sajūta ka pasaule nemaz nekustās
viņa apsēdās kautkur smiltīs saulē
muļķīgi skatījās leielajā neiportamajā bumbā - kas par laimi vēl kustas
Отредактировано pinocchio (22.03.2008 12:32)
Tatjana
- Man arī.. viss ir labi. Man tā šķiet... Es tikai esmu pārgurusi, bet nu jau spēki sāk mazliet atgriezties. Kur mēs vispār esam? Kas šī par salu?
Jose Armando
-Varu iedomāties, ka esi pārgurusi. Vētra bija briesmīga. Bet mēs vismaz esam dzīvi. Par to mēs varētu būt priecīgi, vai nē? – viņš piecēlās, uzsmaidīja Tatjanai un paskatījās apkart.
-Njāāā... sala... Kas to lai zin, kas šī ir par vietu. Jācer, ka glābēji mūs drīz atradīs.
Daņiils
Visapkārt bija tumsa, tikai bieza, patīkama tumsa, no kuras negribējās iziet. Tam nebija spēka, daudz vieglāk likās pakļauties šai tumsai, nekā mēģināt ar to cīnīties. Un kāpēc lai cīnītos? Tad vairāk kā vēja pūsma nekā kā skaņa viņu sasniedza kāds vārds, kāda balss... Vai arī viņam tikai izlikās? Tumsa lēnām sāka atkāpties un apziņa kļuva skaidrāka. Renata. Daņiils gulēja ar vēderu uz leju, ar seju smiltīs, tātad saite, ar kuru viņš bija piesējis Renatu sev bija pārtrūkusi. Kas ar viņu bija noticis? Vai viņš bija viņu pazaudējis? Spējās bailes deva spēku mazliet pacelt ķermeni, atspiežoties ar rokām pret smiltīm, un pagriezt galvu. Ik mazākā kustība prasīja neizmērojamas pūles un atbalsojās galvā un visos muskuļos ar asām sāpēm, toties tās tika atalgotas ar skatu, kas pavērās viņa acīm, kad redze noskaidrojās. Izmocīta, noskrandusi, bet viņa bija tepat, un viņa bija dzīva un lūkojās uz viņu ar savām neaizmirstamajām acīm.
Daņiils mēģināja pasmaidīt, bet smaids ātri pārvērtās sāpju saviebienā - no sāļā ūdens un karstās saules lūpas bija kļuvušas pavisam sausas un saprēgājušas.
- Sveika. - Balss izskanēja aizsmakusi, paklusi, it kā tā ilgi nebūtu lietota un būtu aizmirsusi kā jāveido skaņas. Viņa skatiens nofiksēja apkārtējo ainavu, sauli, jūru, smiltis un palmas. - Es esmu debesīs vai arī mēs tomēr esam izglābušies?
Tatjana arī mēģināja piecelties, un viņai pat izdevās nostāties uz kājām, bet tikko kā viņa iztaisnojās galva pamatīgi noreiba un viņa pieķērās Jose Armando, lai nenokristu. Pamazām pasaule ap viņu beidza griezties un Tatjana sāka justies stabilāk uz savām kājām, tomēr joprojām neatlaida Jose Armando.
- Jā, mēs esam dzīvi. - Tatjana ieskatījās Jose Armando acīs, kas bija tik tuvu... - Es esmu tev dzīvību parādā. Ja ne tevis, es droši vien būtu palikusi turpat, kur kuģis.
Jose Armando
Pieturēja Tatjanu, lai viņa nenokrīt. Tā bija burvīga sajūta, ka var palīdzēt kādam, kurš tev ir patiešām svarīgs.
-Tā nesaki. Es nepieļautu, ka ar tevi kas notiek. – viņš teica un viņa balsī bija dzirdams satraukums. Viņš iedomājās, ka varētu zaudēt Tatjanu... Viņš skatījās Tatjanas valdzinošajās acīs un nespēja iedomāties, ka viņas varētu nebūt, nebūt šo acu...
Tatjanas vārdi bija glaimojoši, Jose jutās mazliet samulsis.
-Tu drosmīgi cīnījies, tu esi stipra, tāpēc tu izdzīvoji. Un ikviens normāls vīrietis darītu visu, lai palīdzēt tādai sievietes, kā tu. – viņš smaidīja.
Viņa bija tik tuvu. Jose atcerējās par skūpstu. Atcerējās sajūtas, kas viņu pārņēma, kad viņa lūpas saskārās ar Tatjanas lūpām. Viņi skūpstījās, kamēr visi centās glābties, kamēr trakoja vētra, okeāns... Kamēr stihija veica savu postošo darbu... Un tas bija viņu pirmais skūpsts. Tas likās neticami.
Tatjana
Lūkojoties uz Jose Armando, kurš bija tik tuvu, arī Tatjana atcerējās viņu skūpstu uz kuģa. Bet tobrīd bija nakts, plosījās vētra un nebija zināms, vai viņi pēc minūtes vispār vairs būs dzīvi, toties šobrīd, dienas gaismā... viss likās savādāk un Tatjana nedaudz attālinājās no Jose Armando. Viņa vēl nebija gatava jaunām attiecībām, nebūtu godīgi dot Jose Armando cerības, jo viņa nezināja vai jebkad spēs pilnībā atstāt pagātnē Enriki un veidot kopīgu tagandi un nākotni ar kādu citu. Tatjana atlaida Jose Armando un nu jau kārtīgāk apskatīja apkārtni. Nelielais līcītis, kurā viņi atradās bija pilnīgi tukšs, tikai dažas kuģa atlūzas bija ziskalotas kopā ar viņiem, turpat bija arī glābšanas riņķis ar kura palīdzību viņi vispār bija nonākuši šeit.
- Kā.. kā tu domā - vai visi pārējie...?
Tatjana nespēja to izteikt, šāda doma šķita pārāk briesmīga, pārāk nežēlīga. Tā sieviete pie baseina, Aura... un visi, visi pārējie...
Rubi.
-Alfredo, mēs esam dzīvi!
Rubi apburoši pasmaidīja un apskāva Alfredo cik vien cieši varēja.
-Paldies Tev par atbalstu! Bet Tevis es to nekad neizdarītu!
Jose Armando
Bija nedaudz vīlies, jo Tatjana attālinājās. Bet viņš to saprata. Tas, kas notika uz grimstoša kuģa bija impulss mirkļa iespaidā. Viņam nebija nekādu tiesību kaut ko pieprasīt no Tatjanas. Bet viņš varēja cerēt. Ja viņš būtu viņai nepatīkams, tad viņa neatbildētu uz skūpstu. Un šā vai tā, tas ir noticis un Jose Armando bija apņēmības pilns viņu iekarot. Pamazām, pakāpeniski, bet iekarot. Gan jau viņa sapratīs, gan jau viņa atbildēs uz viņa jūtām.
Tatjana apskatīja pludmali, bet Jose centās saprast, kas notiek viņam iekšā. Tatjanas vārdi izrāva viņu no domām.
-Es...es nezinu. – viņam negribējās, lai tā būtu patiesība. Lai visi šie cilveki, kas tik izmisīgi centās glābties būtu gājuši bojā.
-Nē, noteikti, nē. Daudzi bija laivās, daudziem bija vestes... Viņi noteikti izglābās. Varbūt viņi ir izskaloti citās salās, varbūt kāds ir šeit pat. Un glābēji arī varēja kādu izglābt...
Jose arī sāka skatīties apkārt un centās izdomāt, ko tagad varētu darīt.
Aleksejs.
No viņa nebija nekādu ziņu. Atradās zem ūdens.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
