(Norkys, nevis Džordžs, bet Aleksejs. )

Aleksejs.

-Nu, jā, kā tad. Te nav nekāda Jack.
Viņš neticīgi skatījās uz Marī.

Džordžs.

-(to Jack) Jā, es piekritu ar Jums. Varbūt Jūs to izdarīsiet?

Jose Armando
Viņam nebija ne jausmas, cik varētu būt pūlktens.
Bet šķita, ka drīz jau jabūt rītam. Viņa acis bija ciet, tomēr viņš joprojām cīnījās ar miegu, jo baidījās par Tatjanu.
Viņš sadzirdēja Tatjanas čukstu.
„Varbūt man izlikās? Varbūt tas bija vējš, vai okeāns?..”
Viņš pavirzās tuvāk Tatjanai un cenšas saskatīt, vai viņas acis ir vaļā... Škiet, ka ir.
-Tatjana?... Kā tu jūties?..

Jose Armando seju izgaismoja prieka smaids.
-Tas labi... Tas ir labi...
Dzert? Arī viņam gribējās dzert, bet kur lai ņem ūdeni?
-Es varu dabūt vēl kādu kokosu.... Negribu tevi atstāt vienu.
„Vēss? Viņa teica, ka viņai ir auksti?”
Jose Armando apklāj Tatjanai savu žaketi un aiziet pie palmas.
Tumsā gan ir grūtāk saskatīt apkārtni, bet viņš atrod vajadzīgo koku un dabū pāris kokosriekstus.
Tāpat, kā pirmīt, viņš pāršķiela čaulu un pienesa Tatjanai riekstu, kura vidienē atradās šķidrums.

Jose Armando
Arī padzērās no otra kokosrieksta.
“Viņa izskatās tik izvārgusi...”
-Man arī tā liekas. – viņš atbildēja uz pēdējo jautājumu, jo pirmo nesaprata.
Viņš nolika malā Tatjanas kokosu un mazliet paberzēja viņas rokas, plecus, lai viņu sasildītu.
Viņš smaidīja, jo šķita, ka lielās briesmas ir garām.
-Mēģināšu vēlreiz iekurt uguni, lai tu nenosalsti.
Viņš bija atstājis sausus zarus, tāpēc tiem nevajadzēja iet pakaļ. Jose prasmīgi iekūra uguni.

(nu ja Jose Armando nesaprot mājienus, tad ar nevajag    )
Tatjana guļot noskatījās, kā Jose Armando iekur uguni. Drīz tā tuvāko apkārtni piepildīja siltums, sasniedzot arī Tatjanu. Viņai vairs neslāpa, nesala, bezspēks gan joprojām bija, bet gan jau arī tas ar laiku pāries. Un Jose Armando bija pie viņas, rūpējās par viņu... Tatjanu pārņēma mīļums pret viņu, tas iestarojās viņas acīs, lūpās parādījās viegls smaids. Bet tad viņa kaut ko atcerējās - vai vismaz šķita, ka atcerejās - un smaids pazuda, viņa kļuva nopietna.
- Man šķiet... man šķiet, ka es dzirdēju vēl kāda vīrieša balsi. Vai te kāds bija?

( Khm.... )

Jose Armando
Smaidot skatījās uz Tatjanu.
-Jā... – viņa seja palika drūmāka, viņš aizdomājās.
-Šeit bija kāds vīrietis. Viņš solījās atgriezties, bet tā arī neatnāca. Viņu tur gaidīja kāda slima sieviete. Nez kas ir noticis?..
Kādu brīdi valdīja klusums.
-Bet neuztraucies! Kad atgūsi spēkus, varēsim viņus pameklēt. Tagad esmu drošs, ka salā ir vēl citi cilvēki. – viņš centās Tatjanu uzmundrināt.

Tatjana atviegloti nopūtās. Tātad viņa to nebija nosapņojusi, tas nebija drudža murgs, viņa tiešām bija dzirdējusi kāda vīrieša balsi, uz salas bija vēl izglābušies.
- Es ceru, ka nav noticis nekas slikts. Sliktu notikumu mums visiem jau pietiek. Vai tev ir kāda ideja, kur mēs atrodamies? Kas šī ir par salu?

(ai, Raganiņ, sasildīt var arī savādāk kā ar jaku un uguni bet nu lab, tas lai paliek Jose Armando ziņā )

Daņiils aizdomīgi pētīja Renatu. Viņš neticēja vienaldzībai un pasaciņai par rumu, viņš taču bija redzējis, jutis... Tas bija tik raksturīgi Renatai - neatzīt savu vājumu, ievainojamību. Renata cieši ieskatījās viņa acīs un Daņiils viņas acīs redzēja spēku un dzelžainu apņēmību. Toties viņas vārdi Daņiilu tā pārsteidza, ka viņš kādu laiku klusēja, apdomādams to visu, meklēdams atbildes Renatas sejā. Vai viņa teica taisnību? Vai tiešām Renata bija kādu nogalinājusi? Bet kādēļ? Ko viņš bija nodarījis? Daņiila galvā malās neskaitāmi jautājumi, un uz tiem visiem viņš gribēja zināt atbildes. Bet ne tagad. Vēlāk. Šobrīd bija svarīgākas lietas. Piemēram, atbilde Renatai. Viņš skatījās cieši Renatas acīs un juta kā no tām starojošā pārliecība pārņem viņu. Daņiils pamāja ar galvu.
- Es piekrītu. Bet tad mums ir pilnībā jāuzticas viens otram. Un es... tev uzticos.