(ai, nu tad ņemiet un mušījiet mani nost un miers es laikam neesmu radīta lomu spēlēm un viss nevaru uzreiz pie datora pieejot līst te. Un vakar mājās biju pus9, šodien esmu mājās pa īstam no pus6. Piedodiet, Isla man nav 1.vietā, un tāpēc varat nogalināt. Sorry, bet šobr'di toč man ir tā, ka negribas neko rakstīt pēc jūsu saspēles mēgināšu, bet ... goda vārds, abi varētu tagad no triekas nokrist un viss. Sorry, man ne tāds garastāvoklis šobrīd un esmu dusmīga un besīgau n... Labāk klusēju Un jā, Tatjana jau vairs it kā nebija TIK slima, bet nu labi.. kā karaliene pavēl )

Daņiils
- Nē, viņi šeit nebija, viņi ir kādas pusstundas gājiena attālumā. Vai beidzot dosimies pie viņiem? šeit vairs mums nav ko darīt.
Daņiils piecēlās un pasniedza roku Renatai, palīdzot viņai piecelties. Mirkli vilcinājies, Daņiils tomēr atlaida Renatas roku, un viņi soļoja blakus gar krastu. Pamazām kļuva mazliet gaišāks, pamale sāka krāsoties saullēkta krāsās. Drīz viņi nonāca pie Jose Armando un Tatjanas. Daņiils klausījās, kā Renata, uzņēmusies vadību, izrīko visus. Daniels... No viņas šis nepareizasi viņa vārda variants skanēja tik... īpaši. Daņiils sagaidīja, kamēr vīrietis, Jose Armano, kā noskaidrojās, izdzēra rumu un iedeva viņam pudeli. Neko neiebilstot, Daņiils devās iekšā džungļos, lai sameklētu kādu strautu. Šī sala bija mežonīga, bet tajā arī valdīja miers, kuru nebojāja civilizācija, burzma...

Tatjana
Tatjana atkal bija uz laiku aizmigusi, viņa vienkārši nejuta spēku palikt nomodā. No miega viņu uzmodināja balsis, sarunas... Tatjana gan pat necentās saklausīt kas un par ko runā, miegs vilka viņu atpakaļ. Viņai atkal slāpa. Un vēders šķita savilcies čokurā no neēšanas, slimība bija izsmēlusi viņas spēkus, viņai vajadzēja enerģiju...
Tad kāda balss atskanēja turpat pie viņas.
- Tatjana, vai jūs mani dzirdat? Jums jāatgūst spēki, bet lai to paveiktu, jums man jāuzticās. Tulīt es pielikšu pie jūsu lūpam kaut ko, kas mazliet dedzinās. Jums tas jānorij. Pavisam mierīgi un lēnām...
Tatjana saņēmās atvērt acis. Brīdi acu priekšā viss miglojās, bet tad noskaidrojās un Tatjana saskatīja pie viņas noliekušos sievieti. Tā sieviete no baseina... Viņa bija izdzīvojusi... Ar to Tatjanai pietika, viņa ļāvās vēlmei aizvērt acis. Pēc brītiņa viņa sajuta rīklē ietekam ko dedzinošu. Viņai mazliet aizrāvās elpa un Tatjana sāka klepot no dedzinošās sajūtas. Tatjana juta kā tiek piecelta sēdus, tas bija Jose Armando, bija tik labi būt viņa rokās, tik droši... Radās sajūta, ka viss tomēr būs kārtībā, viņi izķepurosies.

(man ļoti patīka Marī un Šeka saruna. Super! Tas bija kaut kas jauns te. )

Džordžs.

(alby, paldies, ka to visu pierakstīji, citādi, tiešām, tas vilktos ļoooti ilgi. )
Viņam bija nepatīkama doma, ka te var būt krokodili, kuri apedīs šo sievieti, bet pacelt to, izsmerēt rokas, atrasties krokodilu briesmās viņš nevēlējās. Turklāt, viņš pat nepazina šo sievieti.
-Em... Nu, ko darīsim tālāk? Džeks, vai Jūs mūs konsultēsiet? Cik saprotu, Jums ir liela pieredze izdzīvošanā.
Džordžs pat sāka cienīt Jacku. Izdzīvot uz tādas salas nav viegli, turklāt vienam.

(patiesībā, nav vis absurdi - Mocarts bija ģēnijs, ok, bērnībā viņam tā slava bija, bet tad noplaka, viņš nomira nabadzībā, tika apglabāts kopējos kapos - neviens nezin, kur tieši. Bahs - viņu uzskatīja par labu ērģelnieku, bet kā komponistu neatzina. bet kkur 100 gadus pēc viņa nāves tika atrasti viņa uzrakstītie skaņdarbi un viņš kļuva pa īstam slavens. ar Šūbertu arī tas pats - dzīves laikā neko īpaši nesasniedza. kad kādā koncertā beidzot pamanīja viņa komponista talantu, drīz pēc tam viņš nomira. nu jā, mans viedoklis ar pielikumu )

(toties Mendelsons bija laimīgs, bagāts, slavens. Tāpēc arī uzrakstījas kāzu maršu. Šubertam sieva bija vunderkinds. Viņa vienīga spēlēja Šubērta grūtos skaņdarbus, atbalstīja to. Toties, viņš tiešām dzīves laikā nebija īpaši atzīts. Tomēr, nevar teikt, ka viņš neko nesasniedza. Tieši pretēji - sasniedza, uzrakstīja lieliskus skaņdarbus. Cita lieta, ka tos atzina jau pēc viņa nāves. Arī Haidns dzīves laikā bija populārs. Tik un tā, vairāk piekritu angy, jo vairākums komponistu un īpaši gleznotāju, kļuva populāri jau pēc nāves. Ar dzejniekiem ir nedaudz savadāk. Vairākums Krievijas rakstnieku jau dzīvē bija atzīti, populāri Runājot par Šekspīru, klīda baumas (vairākums, izņemot angļus, tam tic. Un tas laikam arī ir patiesība. Tomēr jau nevēlas cilvēki to atzīt, jo Šekspīrs viņiem ir galvenais no galvenajiem. Tāpēc pieņemt tādu faktu nemaz nevēlas), ka Šekspīrs neeksistēja, ka to visu uzrakstīja kāda sieviete, kura parakstījās zem Šekspira vārdiem. )

Rubi.

(Kāpēc Fredijs nereaģē? )
Tā kā Rubi nevēlējās mirt no bada, viņa sāka meklēt barību. Rubi atrada kādus mango, banānus, kokosus. Ātri to paēdot, viņa sāka pētīt salu. Tad viņa pamanīja Marī, kura gulēja uz zemes. Rubi ātri pienāca pie viņas.
-Dodiet, es Jums palīdzēšu.
Padeva roku.
-Kā Jūs jūtaties, vai nesasitaties?

Jose Armando
Atnesa sausus zarus un mēģināja iekurt uguni ar akmeņu palīdzību.
-Kā viņai ir? – viņš jautāja Renatai.

(pārlasīju, joprojām nemanīju)

Alfredo

Pamana, ka Rūbija pazudusi. Iet prom no Džeinas palmas. Staigā pa salu. Pēc kādas stundas klīšanas pamana Rubi kopā ar vēl kādu sievieti.

-Rūbij, te tu esi!

Viņš iesaucas.

( nu ir pavisam noteikti cilvēki kas ir arī dzūives laikā populāri tā pat kā ir pēc nāves arī populāri
un ne jau tāpēc ka viņi ir dzīvi viņu darbi ir mazāk izcili
māksla turpina iet un tā negaida kamēr mākslinieks nomirst)