Jose Armando
Tatjanas balss skanēja tik žēli. Viņa tic viņam, viņa uzticās, viņa gaida palīdzību!.. Bet ko gan viņš var darīt?! Viņš nav ārsts...
-Protams, es tev palīdzēšu! Es izdarīšu visu, ko vēlies. Un tu visu izturēsi, viss būs labi.
Viņš ciešāk saspieda viņas plaukstu.

Ak, kā man patīk šī frāze.

Eva
Viņa skatījās uz Garedu, itkā gaidīdama turpinājumu iesāktai frāzei.
Bet turpinājuma vietā viņš viņu noskupstīja.
Evai tas patika. Patika tas, ka Gareds rīkojas. Beidzot.
Tikai Jude varēja ierasties jebkurā brīdī. Un tomēr...
Skūpsts gan izrādījās maigs, bet Eva nosprieda, ka tā arī ir daļa no spēles.
Viņai pat prātā nenāca iepļaukāt Garedu. Tas šajā situacijā būtu muļķīgi.
Viņa atraujas no Gareda lūpām un viltīgi smaidot pasaka:
-Uzmanies, tu spēlējies ar uguni. Nebaidies apdedzināties?.. 

(Labi, es atvados. Atā!)

(angy. )

Rubi.

Pagrieza galvu. (dvēselē viņa ir blondīne, tāpēc sākumā paskatījās, tad saprata, kas par lietu) Viņa pameta Marī uz laiku vienu.
-Alfredo, kas notiek? Kāpēc Tu tā pateici? Vai Tev nepatīk šī sieviete?
Viņa neizpratnē skatās uz Alfredo, bet pati domās ir priecīga. Viņa redzēja, ka Marī ir skaista, tāpēc, kad pasauca Alfredo, par to nedaudz noželoja, baidīdamies konkurenci. Alfredo reakcija viņu iepriecināja. Tātad, viņiem kaut kas var sanākt.... Sanākt? KO?! Nē... Tas būs grūti. Šī sala, šī vieta, nāve... Nē... Es nevēlos par to domat.

Aleksejs.

Nodomāja pastaigāties pa džungļiem un tad viņš ieraudzīja kādu sievieti. (Izabellu)
-Sveiki! Kāpēc Jūs te esat viena?
To pajautājot, Alfredo saprata, ka vēl nav iepazinies ar šo apburošu sievieti.
-Emmm... Mani sauc Aleksejs, bet draugiem esmu vienkārši - Alex. Kā Jūs sauc?
Viņš koķetīgi uzsmaida. Šī sieviete nav ļoti jauna, bet kāmēr Eva ir aizņemta ar to debīlu, es arī varu sev atrast kādu biedri.

Džordžs.

Atnāca uz krasta pusi. Viņš pamanīja Renātu. Viņa bija skaista, īsta, dabīga. Džordžs atcerejās viņu skūpstu un nodomāja, ka ne viss vēl ir zaudēts. Daņiila te taču nav.
-Sveiki! Es jau tik ļoti noilgojos no Tavas sabiedrības, Renāta. Tu arī tagad izskaties tikpat skaista kā uz kuģa.
Viņš apbrīnoja Renātas velmi izdzīvot.
-Vai Tev palīdzēt.
Viņš galanti paņēma kādus akmeņus.

(angy, Tu laikam nepamanīji, bet Alex te Izabellai simpatizē. )

Rubi.

-Kāds Tu esi nejauks. Nu, labi, iesim.
Viņas garastāvoklis uzlabojās. Rubi un Alfredo gāja pa džungļiem un Rubi pamanīja ļoti garu palmu.
-Alfredo, skaties! Tur ir kokosi! Es ļoti vēlos tos nogaršot. Lūdzu, kāpj kokā, sasniedz tos.
Viņa  apburoši paskatījās uz Alfredo.

Eva
Viņa gribēja ko iebilst, bet Gareds pievilka viņu pie sevis un vēlreiz noskūpstīja.
Un šoreiz pavisam citādi.
„Man tas patīk. Man patiešām patīk.”
Eva pagrūž Garedu malā.
-Pārdroši. – viņa nosaka.
- Bet tik un tā – uzmanies.
Viņa atkal skatās uz džungļu pusi, paiet dažus soļus uz priekšu, atskatās uz Garedu, cerot, ka viņš sekos, un turpina ceļu.
„Tā. Arī man jābūt uzmanīgai. Ļoti uzmanīgai.”

Jose Armando
Vēl viens izdzīvojušais. Šķiet, ka Renata viņam uzticas. Džordžs palīdzēja būvniecībā, tāpēc arī Jose Armando viņu uztvera kā draugu, bet vienmēr jau paliek šaubas, kad runa iet par nepazīstamiem cilvēkiem.
-Pirāts?.. Interesanti. Šī tad ir īsta piedzīvojumu sala.
„Labu un ne tik labu.” – viņš savās domās pabeidz.

Eva
-Kā vēlies. – viņa turpina iet un neskatās uz Garedu.
Izdzirdot tālākos vārdus viņas sejā atplaukst kārtējais smaids.
-Tev tas nav izdevīgi. Jo mani taču nevar vainot. Ne jau es tevi skūpstīju. Tas biji tu – cilvēks, kuru Jude uzskata par savu draugu. Bet... – viņa pagriežas pret Garedu.
-Kāda tad es īstenībā esmu?