(pf, mani te pat nevienam nevajag 
neko sev... )
Tatjana atkal bija aizmigusi Jose Armando apskāvienā, jūtot viņa siltumu un sniegto drošības sa jūtu. Kad viņa atkal pamodās, jau bija kļuvis gaišāks, šķiet, bija pienācis rīts. Arī vētra likās rimusies. Tatjana sakustējās, vēloties paskatīties, vai Jose Armando ir pamodiess. No kustības viņai sareiba galva, bet tas drīz pārgāja. Tatjana pagriezās pret Jose Armando un ieskatījās viņam sejā - Jose Armando acis bija atvērtas un viņu skatieni satikās. Tatjana pasmaidīja, viņa tur neko nevarēja līdzēt - tas izrāvās pats no sevis.
- Labrīt.
Daņiils
Pirmais, ko viņš juta pamostoties bija sāpes - viņam sāpeja visas maliņas. Cieta un akmeņaina zeme nebūt nav tā labākā un ērtākā guļvieta. Viņš atvēra acis un pagaidīja, kamēr tās pierod pie pustumsas, tad aplaida skatienu alas, kurā viņš vakar bija paslēpies no lietus, sienām. Ala nebija pārāk liela, bet pietiekoši dziļa, lai paslēptos no lietus. Daņiils piecēlās sēdus, vienlaicīgi pagriezōties uz otru pusi - to, kurā bija alas ieeja. Arī tur bija tumšs - vai tiešām vēljoprojām bija nakts? Daņiils mēģināja piecelties stāvus, bet saprata, ka alas griesti ir pārāk zemi, tā ka vienīgais pārvietošanās veids viņam atlika tupus. Aizrāpojis līdz alas ieejai, Daņiils saprata, kāpēc alā valda tumsa. Tās iemesls nebija tumsa ārā, bet gan kaut kas, kas nosedza alas ieeju un neielaida iekšā gaismu. Pēc nelielas iztaustīšanas Daņiils saprata, ka ieejai priekšā ir nokritis koks, kura stumbrs un biezi lapotie zari padara ieeju - un līdz ar to arī izeju - nelietojamu. Viņš mēģinaja pagrūst koku, bet šādā pozā atrodoties to izdarīt bija gandrīz neiespējami, kaut arī koks nemaz nebija tik milzigs. Daņiils atgriezās atpakaļ, kur bija gulējis un paņēma ūdens pudeli, iedzerdams dažus malkus, tad apēda pāris augļus. Mazliet apmierinājis slāpes un badu viņš atgriezās pie ieejas un vēlreiz mēģināja izkustināt koku. Tas viegli sašūpojās, bet šķita stabili iekārtojies un negrasījās padoties. Daņiils sāka raut lapas no zariem un drīz alā iespīdēja dienasgaisma, kas lika viņam samiegt acis. Lietus bija beidzies, bija jauna diena. Gaisma ļāva viņam tagad skaidrāk novērtēt situāciju un Daņiils saprata, ka viens no alas ārā netiks. Sasodīts! Vai viņš bija tik tālu ticis, izglābies pēc kuģa bojāejas, lai tagad nomirtu iesprostots alā? Un Renata? Vismaz viņa bija kopā ar Jose Armando un Tatjanu, viņa nebija viena. Bet viņa, vini visi, gaida viņa atgriešanos, gaida ūdeni, ēdienu... Renata... Vai viņa viņu gaida? Vai gaida ne tikai ūdens un ēdiena dēļ? Vai uztraucas? Un kāda tev gar to daļa? Daņiils nopūtās, atbalstījies pret alas sienu. Bija gan. Viņam bija svarīgi, vai Renata par viņu uztraucas, vai viņš Renatai kaut ko nozīmē. Reizēm likās, ka jā, bet tad atkal... Un ko viņš pats galu galā no viņas gribēja? To Daņiils joprojām nesaprata.
- Hei!!!
Viņš nokliedzās pa zaru starpu, cerībā, ka varbūt tuvumā kāds ir. Bet atbilde nesekoja, viņš bija viens. Iesprostots. Daņiils atmeta galvu un aizvēra acis, domās cenšoties atrast izeju šai situācijai.
Tāpēc Renāta varēs mierīgi aiziet, bet, ja angy vēlās, tad var rakstīt manu varoņu vietā. 
Atā! 
)
)
nejauka tu esi 
)