TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
Renata
Nenoturējās un uz mirkli ar pašķību smaidu pasmaidīja.
"Viņs ir dzīvs!!!!"
Atbalsojās kaut kur viņā.
Renata sakopoja spēkus, tomēr neriskaja piecelties kājās. Viņa rāpoja uz viņa pusi. Viņa pat nepamanīja, ka labais celis ir pamatīgi nobrazts un asiņo. Viņa pierāpoja viņam pavisam tuvu un nočukstēja.
- Laipni lūgts... atpakaļ... ellē...
Renata palūkojās apkārt. Patiesībā nemaz neizskatījās, kā ellē. Apkārt bija mežonīga, tomēr skaista daba.
Džordžs.
Atradās salā. Tur bija Marī, Rubi, Alfredo. (vēl kas? 
)
-Sveiki visiem! Laipni lūgti uz neapdzīvotas salas!
(rubi, Džordžs mani sasmīdināja 
)
Tatjana juta ka viņu pārņem daļējs atvieglojums, viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja.
- jā, tev taisnība. Viņi noteikti izglābās.
Brīdi viņa neteica neko, domājot, ko iesākt tagad.
- Varbūt.. varbūt paiesim tālāk un paskatīsimies, vai kaut kur uz šīs salas nav vēl kāds?
doma, ka viņa un Jose Armando bija vienīgie uz šīs salas, biedēja. Tā šķita tik mežonīga, neapdzīvota, bez jebkādas civilizācijas. Vai tiešām viņi jau varēja priecāties par izglābšanos? Tatjana juta, ka šis ir tikai sākums cīņā par savām dzīvībām.
Daņiils
- Karstuma ziņā te tiešām ir kā ellē.
Daņiils sakopoja spēkus un neveiklām kustībām apvēlās otrādi un piecēlās sēdus, samiedzot acis no spožās saules gaismas. Elles karstums, bet paradīzes skaistums. Un viņam blakus - abu šo pretstatu apvienojums vienā neizdibināmā un satriecošā sievietē. Viņi tomēr bija izglābušies. Palīdzot viens otram, cīnoties kopīgiem spēkiem un kopā izglābušies. Bet uz cik ilgu laiku?
- Ja vēl esmu dzīvs, tad drīz nomiršu no šī karstuma un slāpēm.
Daņiils pirmo reizi tā kārtīgi nopētīja Renatu un prātā pazibēja doma - diez kā es pats izskatos? Droši vien tikpat izmocīts un noskrandis kā Renata. Ilgā cīņa okeānā bija paveikusi savu.
- Kā tu jūties?
(Jude var jūsu bariņam pievenoties? )
Eva
„Kur viņš pazuda? Kas tam stulbenim notika?” Eva arvien vairāk satraucās.
Viņa ieskatījās ūdenī. Nekas nebija redzams. Tad viņa iebāza ūdenī galvu, bet pati nepameta dēli. Joprojām nekā.
„Krampis? Nez vai. Viņš taču jau peldēja..”
Pēkšņi viņa atcerējās, ka Aleksejs uz kuģa kaut ko teica par jūras monstriem.
„Vai varbūt, ka...”
Evu pārņēma bailes un viņa laidās uz krastu, airēdama no visa spēka.
„Nekā nebija! Ja viņu ir apēduši, tad es netaisos kļūt par jūras briesmoņu barību!!!”
Jose Armando
-Jā, tā ir laba doma. Ceru, ka šeit būs vēl kāds. – viņš teica, lai gan domās piebilda:
„Kaut gan man nekas nebūtu pretī palikt tikai kopā ar tevi.”
Viņš sāka soļot pa smiltīm līdzi Tatjanai.
Aleksejs.
Viņš izbāza (visunul) galvu no ūdens.
-Aaaa, haizivs. Eva, bedz!
Aleksejs tēloja, ka viņam uzbrūka. Atakl pazūda zem ūdens. Viņš rāīdīja tur viļņus.
Es tevi pabiedēšu, mežone. Tagad Tu samaksāsi par to kautiņu un visu ignorēšanu.
Eva
Dzirdēja sev aiz muguras dīvainas skaņas.
„Ja Aleksejs ir beigts, tad kas tur šļakstās?..”
Eva peldēja cik ātri vien varēja. Tad izdzirdēja Alekseja kliedzienu.
“Haizivs?!!!! Ak, Dievs!!!”
Tas murgs nebija galā. Haizivs... Eva jau atkal bija pārbiedēta līdz nāvei.
( Es jau iedomājos Evas seju. )
Aleksejs.
Kustējās zem ūdens. Tuvojas Evas dēlim.
(Un ko tagad? Evai tikt krastā, vai arī peldēt kamēr Aleksejs viņu panāks? )
(Džordžs arī mani sasmīdināja... )
Elles karstums, bet paradīzes skaistums. Un viņam blakus - abu šo pretstatu apvienojums vienā neizdibināmā un satriecošā sievietē.
(Paloma - tas bija fantastiski...)
Renata
Par atbildi skaļi nošķaudījās. Viņa jutās nelabi un viņai bija auksti. Viņa zināja, ka noteikti šobrīd viņas temperatūra ir stipri paaugstināta - viņai ir drudzis.
Viņa sakopoja spēkus.
- Mums jākustas. Jāapskatās, vai te vēl ir kāds. Mums jāizžāvē drēbes. Un salas vidienē jābūt kādas saldūdensstrautam...
Viņas balsī nebija izmisima. Viņa runāja pārliecināti it kā patiesi būtu droša par savu vārdu patiesumu, lai gan tā tas nemaz nebija.
Viņa centas piestutēties kājās, bet sagrīļojās un gandrīz saļima.
(Tagad steidzos uz darbu - cerams, ka kamēr braucu - Daņils būs atbildejis... )
(peldēt, kāmēr Aleksejs viņu panāks... )
Džordžs arī mani sasmīdināja...
(viņš varētu sajūkt prātā. tāda katastrofa taču )
Eva
Juta, kustību zem ūdens. Un to neradīja viņa!
"Kas ir ar Alekseju? Viņš vairs nekliedz... Nē, es nevaru mirt tādā navē! Nē, lūdzu, nē!!!"
Viņa turpināja peldēt...
Aleksejs.
Panāca Evas dēli, nopeldēja zem tā un apgāza dēli kopā ar Evu. Viņš izlēca no ūdens, nedaudz paelpoja un tad atkal iegremdējās ūdenī.
Marī
pamanīja Jude.
O, tas smukulītis no klāja... Hmm varbūt ar viņu kaut ko pasākt lai ieriebtu Fredijam....
marī tēlo, ka raud un sākt kliegt tuvojoties Jude.
- Mēs mirsim! Mēs mirsim!
Pēkšņi Marī uz galvas uzkrīt kokosrieksts un viņa bezsamaņā nokrīt
Eva juta, ka dēlis tiek apgāzts un arī pati ievēlās ūdenī.
Viņas sirds sitās kā negudra.Taču haizivi nevarēja manīt. Viņai blakus peldēja kas cits.
„Kas tas?!”
Viņa iznira un pābiedēta kliedza. Tad ieraudzīja Alekseja pašapmierināto seju, kurš bija parādījies virs ūdens.
„Pie velna! Viņš...”
Viņa saprata, ka tikusi izjokota.
Eva jau varēja nostāvēt ūdenī kājās. Viņa metās virsū Aleksejam un sāka daudzīt ar savām mazajām dūrītēm pa viņa krūtīm.
-Kretīns!!!! Tu mani pārbiedēji!!! Muļķis!!!! Tev nepietiek ar visu, kas notika naktī?!!!
Pēkšņi Marī uz galvas uzkrīt kokosrieksts un viņa bezsamaņā nokrīt
(
Marī ir lieliska komēdjaktrise... SUPER! )
Aleksejs.
Viņam kļuva smieklīga, kā bezspēcīga Eva mēģināja viņu sist ar dūriem. Aleksejs paķera viņas rokas savējās, turēja tas.
-Hei! Vai Tu domā, ka man ir sāpīgi?
Viņs iesmējās.
-Zini, tu lieliski izskaties dusmās.
Aleksejs pasmaidīja Evai. Tu izmetīsi to ņūņu no savas galvas, viš nav Tev vajadzīgs. Turklāt, Jude jau varētu būt miris. Šī doma sarūgtināja Alekseju. Viņs nevēlējas nāvi šīm cilvēkam.
Eva
-Maita tāds!!!! – viņa bija patiešām dusmīga, jo Aleksejs bija tik priecīgs. Viņš smējās un tas Evu darīja vai traku.
Eva izrāva savas rokas no Alekseja rokām un ļodzīdamās devās uz krastu neko neteikdama.
"Tu man par to samaksāsi, uzpūtīgais vombats!"
Eva izkāpa ārā no ūdens.
"Sala. ... Esmu drošībā! ... Tā idiota dēļ es pat nevaru papriecāties, ka esmu dzīva! Lai gan... Varu gan."
-Esam glābti! Mēs esam glābti! - viņa klusi, bet ar pacilātību teica un viņas sejā parādījās mazliet jaušams smaids.
(Norkys, es pēc pusotras stundas būšu, maybe, ātrāk. Palaidīšu māsu.. )
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
