TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
Renata
Nobālē no viņa vārdiem, bet viņas skatiens ir pievērst pulkstenim ap viņa roku. Tas ir tāds neformāta - neparasts - tādus viņa līdz šim nebija redzejusi... Līdz brīdim, kad ieraudzīja tādu uz sievietes rokas. Jacks bija to savācis - viņam tas bija paticis...
Renata piegāja pie Džona un paņēma viņa roku savā, apskatīdama pulksteni. Viņa savaldīja sevi. Viņa pacēla galvu un ieskatījās Džona acīs.
- Vai... jūsu sievai... bija tāds pats... pulkstenis?
Džons
-Nu... Bija gan.
Džons atzina.
Renata spēji aizgriezās un saņēma seju rokās. Viņa atcerējās Čučo un viņa nāvi... Tuvu, mīlētu cilvēku zaudēt ir tik smagi. Kāpēc? Nolādēts - kāpēc tieši viņai jāpaziņo Džonam šī smagā vēsts...
Renata iesāka pavisam klusi joprojām ar muguru pret Džonu.
- Bija vakars. Es... es biju mazliet iereibusi no ruma. Pēc visas tās kuģa grimšanas... es... Atskaneja kliedzieni. Mēs... mēs te uz salas - mēs tikai pamazām sākām apjaust, cik daudzi esam izdzīvojuši un ... Tika atrasta nomirusi sieviete...
Renata piespieda sev pagriezties ar seju pret Džonu. Tikai uz mirkli ieskatījusies viņa acīs, Renata atkal novērsās, jo nespēja.
- Viņai bija tumši brūni mati, melna kleita un.... tāds pulkstenis, kā jums... - Renata nočuksteja pavisam klusi. - Džordžs - kuģa kapteinis... viņš... viņš teica, ka to sievieti sauca... Džeina...
Džons
Viņa sejas izteiksme pēkšņi izmainījās. Priecīgo cerību nomainīja šoks, bailes, varbūt neticībā.
-Bet tas... Nē... Ja nu tā tomēr nebija viņa? Tā nevarēja būt mana Džeina... Mēs kopā paveicām neiespējamo! Arī kuģī man būtu bijis jābūt kopā ar viņu... Ja mēs būtu kopā, nekas tāds nenotiktu... Nē, Džeinai ir jābūt dzīvai...
Džons iegrābās savos matos un staigāja uz riņķi, ik pa laikam murminādams kādu frāzi.
-Kur ir šīs sievietes līķis?
Renata
- Džordžs un jacks viņu... līķi iemeta... krokodilu dīķī... salas tālākajā galā... Mēs... mums nebija citas iespējas, jo.... trūdošas miesas smaka varētu piesasitīt plēsīgus zvērus... - Renata murmināja un tikai tagad saprata, cik riebīgi tas viss ir, lai gan tobrīd ideja bija likusies tik pareiza.
Džons
Strauju pagriezās pret Renatu. Acīs bija sariesušās asaras.
-Ko??? Krokodilu dīķī??? Manu Džeinu??? Jūs to nožēlosiet!!!
Džons sajuta mežonīgas dusmas par tādu necieņu pret viņa mīļoto sievieti.
Renata
Sarāvās no Džona dusmu izvirduma. Bet tad virsroku ņēma viņas raksturs, iekšējais spēks un milzīgais izdzīvošanas instinkts.
- Džon! - Viņas tonis bija stingrs, noteikts un pavēlniecisks. - Viņa bija mirusi, kad mēs nolēmām viņas līķi atdot krokodiliem. Viņa nebija mirusi dabīgā nāvē. Kāds viņu nogalināja... - Renata ieturēja nelielu pauzi un noskurinājās. - Kāds bija viņai pārgriezis rīkli un... viņas seja bija nosegta ar zilumiem un ievainojumiem. Ja jūs gribat kādu vainot savas sievas nāvē, tad vispirms atrodiet īsto vainīgo - to, kurš viņu nogalināja.
Renata jau pagriezās, lai klibotu tālāk un meklētu Daņilu, bet tad apstājās un atskatījās.
- Es jau izskaidroju, kāpēc mums nācās šādi... hmmm... apglabāt jūsu sievas līķi. Ja mēs būtu viņas ķermeni atstājuši tā vienkārši pūstam tepat kaut kur - tā būtu vēl daudz lielāka necieņa. Piedodiet, bet tagad man jāiet. Jūs esat zaudējis sev mīļu cilvēku. Un es arī esmu kādu pazaudējusi, tomēr man vēl ir cerības viņu atrast...
Renata pagriežās un kliebo, lūkodamās apkārt. Viņa atsāk kliegt.
- Daņil!
Jacks
Atradis dūmojošu koku, kurā zibens bija iespēris lietus laikā. Viņš veikli iegūst uguni un sakur ugunskuru. Arī to vistveidīgo putnu viņš ir noķēris. Nu sēž pludmalē un cep to putnu uz ugunskura.
- MMMM - Ievelk smaržu nāsīs... - Oj, cik labas vakariņas būs...
Daņiils sēdēja alā, atspiedies pret tās sienu tuvu izejai. Pa šo laiku viņš jau bija izpētījis, ka uz otru galu ala nekur neved, drīz vien tā izbeidzās. Tātad atlika tikai šī izeja. Kurš viņš atradās? Vai kādam varētu ienākt prātā iet te garām? Daņiils cītīgi centās izdomāt, ko iesākt, bet nekas nenāca prātā. Pēksņi caur džungļu skaņām izlauzās kāda cita un Daņiils saspringa. Vai tiešam viņš bija dzirdējis balsi, vai arī viņam tikai izklausījās? Daņiils steidzīgi nometās tupus un iespējami pavāca nost koka zarus.
- HEI!!! VAI TE KĀDS IR??
Nākamajā brīdī Daņiilam ienaca prātā, ka iespējams te apkart staigā tās sievietes slepkava. Bet - atlika vien riskēt. Tad jau labāk mirt ātri no slepkavas rokas, nevis nobeigties sajā alā.
Jose Armando
Priecīgs vēroja Tatjanu. Bet tad viņa pēkšņi aizgriezās.
Viņš nesaprata Tatjanas reakciju.
„Kāpēc viņa raud? Vai man tikai izlikās, ka es redzēju asaras? Viss taču ir labi... Nu, labāk nekā bija...”
Parādīt, ka viņš pamanīja būtu netaktiski, bet izlikties, ka viņš neko nemana bija pārāk grūti.
Jose pabīdījās tuvāk Tatjanai un paņēma viņas rokas savējās.
-Neuztraucies. Viss būs labi. Pats briesmīgākais jau ir aiz muguras. Ir vēl arī citi izdzīvojušie... Mūs noteikti izglābs. ...
Un nav par ko. Bruņinieks ir gatavs kalpot savai sirds dāmai.
Viņš pats uz brīdi apstulba no tā, ko pateica. Bet tā bija patiesība un tā lauzās ārā.
Tatjana iesmējās un pagriezās pret Jose Armando, acīs joprojām mirdzot asarām.
- Viss piedzīvotais laikam ir atstājis uz mani pārāk lielu iespaidu.
Eva
Pagriezās atpakaļ un turpināja iet, jo Gareds bija pagājis viņai garām.
„Hmm, laikam mans jautājums radīja tev grūtības, Gared. Tieši tā tam arī jābūt.”
-Nesaki, nesaki... – viņa atbild. – Es neesmu tik ļauna, lai atstātu tevi bez taviem trumpjiem.
Eva sajūt aukstu vēja brāzmu un paskatās uz debesīm. Liela daļa ir apmākusies un salai tuvojas draudīgi tumši mākoņi.
-Hmmm... Vai tik nebūs lietus?..
Jose Armando
Tatjanas skanīgie smiekli sķiet izgaismoja apkārtni. Viņš pats arī smaidīja un joprojām nelaida vaļā Tatjanas rokas.
-Nav jau nekāds brīnums. Šajās dienās tiešām daudz kas ir noticis...
„Grimšana,.. siltuma dūriens,.. šie cilvēki,.. slepkavība...”
Jose nolemj pagaidām neko neteikt Tatjanai, jo viņa jau tā ir satraukta.
-Un saulīte bija nejauka. -Jose purina galvu. – Bet viņu nevar vainot par to, ka tā apskauda tevi. Tavu matu uguns bija bīstams konkurents.
Tatjana
Jose Armando daiļrunīgie vārdi kā vienmēr lika Tatjanai pasmaidīt. Viņa nokodās vēlreiz no augļa. Sakošlājusi kumosu viņa pievērsās Jose Armando ar smaidu, kā gribot kaut ko teikt, bet tad smaids pazuda, jo viņai ienāca prātā kāda doma. Noteikti jau bija paziņots par kuģa nogrimšanu. Vai kāds vņus meklēja? Vai par šīs salas eksistenci kāds zināja? Ko domāja Valerija? Draudzene noteikti ļoti pārdzīvo. Un Enrike? Kā reaģēja Enrike uz ziņu, ka viņa, iespējams, ir mirusi? Tatjanai sažņaudzās sirds, viņa nevēlējās, lai viņai tik tuvie un mīļie cilvēki ciestu un pārdzīvotu. Bet nebija nekādas iespējas paziņot viņiem, ka viņa ir dzīva.
Arī Jose Armando paņēma rokā mango un iekodās tajā.
Viņš jau gaidīja, ka Tatjana ko teiks, bet viņa neko neteica. Pār viņas seju pārslīdēja ēna un smaids bija pazudis. Tas satrauca Jose Armando.
„Vai es kaut ko ne tā pateicu? Nē, viņa smaidīja. Par ko viņa aizdomājās?”
-Vai... kas ir noticis? Tu izskaties apjukusi?... Tev ir slikti?..
Tatjana
- Es... es tikai iedomājos par saviem draugiem. Ja nu viņi domā, ka es esmu mirusi? - Tatjana pēkšni ieķērās Jose Armando rokā. - Tu domā mūs kāds meklē? Mūs atradīs?
gareds
paskatās uz debesīm.. tās bija tumšas un apmākušās...
- izskatās gan....- pagriežas pret evu- es un jude uzcēlām te netālu telti.... tur varētu pārlait lietu- viņš smaidīdams teica
- bet par tiem trumpjiem runājot.. tu tikkai nesaki ka arī tev tādu nav- viņš smīnot saka
Jose Armando
Izjūt atvieglojumu, jo saprot, ka Tatjanas garstāvoklis nemainās slimības dēļ.
-Jā... Tas tā varētu būt. Par kuģa grimšanu droši vien izziņoja...
Viņš aizdomājās, jo atcerējās savu rančo. Strādnieki un kalpi droši vien arī zina par notikušo traģēdiju. Un viņa draugi, paziņas, partneri...
-Nomierinies. – viņš uz brīdi apskāva Tatjanu.
-Protams, ka mūs meklē. Un mūs noteikti atradīs. Ir tikai jāpagaida.
Eva
“Telts? Jauki.”
-Tad jau viss kārtībā. – Eva smaida.
“Protams, ka man ir savi trumpji! Es gan nezinu, kas tev aiz ādas, bet ja zinātu, tad atrastu arī vajadzīgos trumpjus.”
-Tas lai paliek noslēpums, Gared. Ja neesam ienaidnieki, tad par to var nedomāt. ... Šķiet, ka tas mango koks tomēr ir patālu....
Marī
- Es neuzskatu, ka mums būtu jāturpina šī saruna.
Marī aizgāja prom
Beto
- Vai tiešām kāds šeit ir nogalināts? - Beto jautāja Renatai.
- Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību, Džon!
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte » 3. La Isla de Santa Muerte - SĀKUMS!!!!!!
