diana

piecelāsno smiltīm un notrauca oās no sava atpģērba viņa iztiepa vienu roku un sajuta uz tā lietu - jauki šeit nav nekā bet litus te līst - pārspīlējos
ātri dopds vienkārši uz preikšu
ieruga telptij veidīgu veidojumu viņa pieiet tai tuvāk un pie tās sāk minstināties

matilde

atklārtoti savu kasti ielikusi krūmos un stiagā pa salu ar vienu attaisītu pupiņu bundžu rokā
ik pa laikam lepni izņem vienu pupiņu un ieliek tomutē
skatās tikkai uz preikšu

Rubi

-Alfredo, nekusties!
Rubi sastinga.
-Te ir čūska.
Tad tā sāka pamazām uzrāpties uz Alfredo. (pamocīsim viņu )
Rubi paņēma kādu baļķi, bet pati atradās kādus metrus 5 no Alfredo.

Aleksejs.

Sāka smieties, bez ironijas.
-Hei! Skaistulīte, pagaidi! Es nevēlējos Tevi noslicināt.
Aleksejs sekoja Izabellai, panāca viņu, aizķera aiz rokas.
-Stāvi! Tu nevari tā pēkšņi aiziet! Es...es pat Tavu vārdu nezinu... Kā Tevi sauc? (ja nemaldos, tad Isa savu vārdu neteica )

Marī atlauza koka zaru un metās sist Jacku.
- Tu domā, ka es esmu muļķe!?

(e? Kāpēc karsts? un kā Renata zina, ka Daņiils devās uz to? Bet nu labi, labi... kas ta man   Tik.. jūs tur atrodat davai ātrāk, Daņiils sāks palikt greizsirdīgs Tas ir - Paloma Daņiila ādā Šis par laimi nezina, ka Renata ar 2 džekiem izklaidējas safari )

Tatjana
Tatjana izbaudīja sajūtu, ko sniedza Jose Armando apskāviens. Tik droši, pareizi, pasargāti, tik... labi. Līdzīgi viņa bija jutusies ar Enriki, bet tomēr tagad nebija tā. Jo Jose Armando bija pavisam savādāks kā Enrike.
- 10? Bet uz kuģa taču bija daudz, daudz vairāk cilvēku! Simtiem!
Tatjana bija bāla.
- Tomēr... tomēr es priecājos, ka mēs neesam vienīgie.
Tatjana pamanīja Jose Armando sadrūmuso seju.
- Kas notika? Par ko tu domā?

Daņiils brīdi klusējot skatījās uz Džordžu, tad pagriezās un apsēdās atkal tur kur iepriekš - pie alas izejas, atspiedies ar muguru pret sienu, šķita, ka viņš ir aizmirsis par Džordža klātbūtni. Tomēr pēc kāda brīža viņš ierunājās.
- Es paglābos šajā alā no lietus, bet vētra pa nakti nogāza šo koku priekšā izejai. - Daņiils atkal brīdi paklusēja, tad kā negribīgi, aprauti noteica. - Tur ir ūdens un augļi.

(var redzēt, cik cītīgi tiek lasīti mani romāni Turpat alā ir ūdens pudele un augļi, ko Daņiils nesa pārējiem )

Daņiils noskatījās kā Džordžs mēģina pakustināt koku.
- Vari nepūlēties, es jau mēģināju vairākas reizes. Koks ir pārāk smags un pārāk iesēdies šajā vietā. Turklāt šeit nav vietas, kur ērti atsperties. Vienīgā mūsu cerība ir, ka kāds ies garām un palīdzēs.

Jose Armando
Tiktiešām, uz kuģa bija daudz vairāk cilvēku. Un gandrīz visi gājuši bojā. Bet šobrīd Jose daudz vairāk uztrauca tas, vai viņi paši spēs izdzīvot, vai viņus atradīs un vai viņš spēs pasargāt Tatjanu briesmu gadījumā.
Jose aizdzen savas domas prom un pievēršas Tatjanai. Viņa bija kļuvusi bāla un Jose minstinājās ar atbildi.
“Viņai tas ir jāzin. Bet kā lai pasaka, ka...”
-Nekas... Nu, redzi... Es negribu tevi satraukt, bet domāju, ka tev tas ir jāzin. Tavas drošības pēc.
Jose ieelpoja gaisu.
-Renata teica, ka uz salas tika atrasta mirusi sieviete. Viena no pasažieriem. ...Tie, kas viņu redzējuši, domā, ka sieviete mira vardarbīgā nāvē. ...  Mums jābūt uzmanīgiem.

Jose Armando
„Tā jau es domāju, nevajadzēja neko teikt! Es viņu vēl vairāk uztraucu.”
-Jā, tas ir šausmīgi... Bet, lūdzu, neuztraucies tik ļoti. ... Viss būt labi. Es esmu kopā ar tevi.
Jose pacentās ieskatīties Tatjanas acīs.
-Un es nepieļaušu, ka ar tevi notiek kas slikts.

Jose Armando
Tatjanas straujais apskāviens pārsteidza viņu. Tā bija saprotama reakcija. Viņa ir uztraukusies, pārbijusies... Bet bija kas tāds, kas Jose likās dīvains, saviļņojošs...
Arī viņš cieši apskāva Tatjanu. Tāpat kā naktī, tāpat kā pirms brīža. Bet šoreiz viņš domāja vairs ne tikai par viņas pasargāšanu.
Šo dienu laikā Tatjana jau pilnībā valdīja pār Jose Armando domām, viņa jūtām. Un tagad viņa bija tik tuvu... Viņam bija grūti savaldīties.
-Es nekur neiešu. Nekur. Es būšu kopā ar tevi cik vien tu gribēsi.
„Un es gribētu būt kopā at tevi vienmēr...”
Pēc kāda laika Jose mazliet attālinājās, neizlaižot Tatjanu no saviem apskāvieniem. Viņš atkal ieskatījās viņas acīs.
Tā bija maģija. Šīs sievietes aristokrātiskais skaistums valdzināja.
Jose skatiens slīdēja pāri Tatjanas sejas nevainojamām līnijām. Izliektās uzacis, dziļās acis ar neizdibināmo skatienu, apburošais taisnais deguns, perfekti veidotie vaigu kauli, jutekliskās lūpas... Viss bija nevainojams.
Jose Armando noskūpstīja Tatjanu. Viņš vairs nevarēja ilgāk pretoties viņas pievilkšanas spēkam.

Marī

- A tu pirātiņ, nekaitini francūzieti!