Eva
Šī briesmīgā nakts bija garām. Vētra, grimstošais kuģis, nogurdinoša peldēšana un cīņa ar viļņiem... Tas viss bija beidzies. Eva izjuta milzīgu atvieglojumu.
Viņa varēja būt mirusi, noslīkusi, bet nebija...
Ja Alekseja vietā būtu kāds cits, pašreizējo izjūtu iespaidā Eva būtu to apskāvusi. Bet nebija...
Eva izdzirdēja Alekseja vārdus, bet bija pārāk laimīga, apzinoties, ka stāv uz sauszemes.
-Ko? Nemuldi! Un es nebiju aizmigusi... Es zaudēju samaņu... – viņa teica, joprojām priecīgi vērojot apkārtni.
„Viņš vēl cer, ka es būšu viņam pateicīga?!”
Viņa pagriezās un gandrīz uzskrēja virsū Aleksejam.
-Ko tu dari?

(Gaby, es būšu pēc 18.00!)

( palomai nepatīk gulēt pa dienu tā kā drīzķ viņa vienkārši kautko dara)

Aleksejs.

Evas vārdi viņu neaizskara. Pati ir nepateicīga, bet es vēl vainīgs. Vairs nekad viņu neglābšu.
Aleksejs jau izģērba kreklu (striptīzs turpinās ), viņš sāka izģerbt bikses.
-Es nezinu. Starp citu, kur ir pārējie? Vai mēs esam vienīgie, kas izdzīvoja?
No šiem vārdiem, Aleksejs sarugtinājās. Protams, atrasties neapdzīvotajā salā kopā ar šo mežoni bija diezgan jautri, tomēr izdzīvot te ir gandrīz nereāli.

Tatjana
Viņi gāja uz priekšu un uz priekšu pa saules sakarsētajām smiltīm. Līča gals vairs nebija tālu, nokļuvuši tā galā viņi varētu redzēt jaunu salas daļu un varbūt... varbūt tur kāds būtu. Šķita, ka saule karsē arvien stiprāk un stiprāk, Tatjana jau vairs nesaprata vai tā tiešām ir vai arī tā tikai izliekas. Par spīti karstumam viņa pēkšņi sajuta ari aukstus drebuļus, kas sīkās trīsās pārņēma viņu no iekšienes. Gar acīm sāka peldēt melni plankumi un viņas solis palika nedrošs, elpa kļuva straujāka un seklāka, it kā viņai būtu grūtības paelpot.
- Jose Armando... - balss izskanēja gandrīz čukstā un Tatjana pamatīgi sagrīļojās, jūtot, kā apkārtējā pasaule aizpeld acu priekšā un saules gaismu nomaina tumsa...

(Paldies...     oooj, es ierakstīju Tatjanu pirms izlasīju Renatu un tagad man ir jautri...   bet nelabošu neko, lai jau ir tik līdzīgi )
Daņiils strauji pielēca kājās un, ignorējot asās kustības izraisītās mežonīgās galvassāpes, satvēra Renatu, atbalstot viņu.
- Vienīgais, ko šobrīd vajag tev, ir atpūta. - Daņiils sāka vadīt Renatu uz vietu, kur pludmale pārauga eksotiskā mežā. Daņiils apsēdināja Renatu kādas lielas palmas ēnā un tad atgriezās saulē, velkot nost piemirkušo žaketi un kreklu un izliekot tos saulē žūt.
- Tikko manas drēbes izžūs, un tādā karstumā tam būtu jābūt ātri, tu varēsi pārģērbties.
Daņiils piegāja pie Renatas un ieskatījās viņas acīs, kas bija nedabiski spožas. Tad viņš pielika roku pie Renatas pieres un sejā parādījās raizes.
- Tu dedz kā ugunīs.
Daņiils jutās bezspēcīgs, viņš nezināja ko iesākt šādā situācijā, kā palīdzēt, ja apkāt nebija nekā citā kā vien mežonīga daba. Renata viegli trīcēja, drudža dēļ viņai droši vien sala, bet atstāt sivieti saulē būtu neprāts - viņa dabūtu ne vien drudzi, bet arī saules dūrienu. Daņiils lūdzās, kaut paša krekls ātrāk izžūtu, lai varētu to pārģērbt Renatai. Labākais, ko viņš šobrīd varēja izdomāt, bija dot viņai savu siltumu un daņiils cieši apskāva drebošo sievieti...

(alby, ceru, ka nepataisīju Renatu pārāk slimu    )

Marī
sāk raudāt (uzreiz manāms, ka mākslīgi)...
- Kā kaut kas var būt kārtībā, ka mēs esam šādos džungļos! Mēs mirsim no bada un slimībām!
Marī cenšas piekļauties tuvāk Jude un tēlo, ka viņai ir drebuļi.

Daņiils
- Es neesmu dakteris, bet tik daudz nu saprotu, ka tu šobrīd esi pietiekoši slima, lai nekur nevarētu iet.
Daņiilu izbrīnīja Renatas vēlme pēc uguns, viņam pašam karstums šķita ieskaujam visu apkārtni smacējošā skāvienā. Bet ja viņa tā vēlējās...
- Es to tūlīt izdarīšu, ja apsoli, ka paliksi tepat un sagaidīsi mani pēc tam.