Rubi.
-Labi. Es tātad iešu. 
Rubi aizgāja, bet ļoti pārdzīvoja par Alfredo. Viņa gāja pa džungļiem, bet nesatika nevienu. Tā arī gāja, gāja, kāmēr apmaldījās.
-Kur es esmu? Auuuu!
Viņa ļoti sabijās.
Alex.
-A! Kur?
Tad saprata, ka pamodināja Izabellu.
-Es, es... Man jāatvezina galva. Es iešu pastaigāties. Bet Tu paguli.
Aleksejs ātri izgāja un sāka pastaigāties gar okeāna krastu. Viņš domāja par Evu. Kāpēc es redzēju šo mežoni sapnī? Eva taču neinteresē mani. Vai tomēr? Nē, nē... Viņai patīk tas arestokrāts. Bet kāpēc es sapnī redzēju arī Garedu. Eva nepievērš viņam uzmanību. Tāpat kā man. Viņa tagad laikam izklaidējas ar Jude. Bet... Nē, kāda izklaidēšanas var būt ar šo kretīnu. Un vispār, kāpēc es pārdzīvoju. Viņai jādomā par mani, nevis man par viņu. Bļin, kur es noliku savu apģērbu? Aleksejs jau mēģināja atcerēties, kur viņš nolika savas mantas, kad pamanīja Evu, vienu un arī uz krasta. Sākumā viņs nodomāja, ka viņam murgojas, bet tad saprata, ka nē. Eva stāvēja un neredzēja viņu. Aleksejs pienāca viņai no aizmugures un uzmanīgi aizvēra viņai acis ar rokām tā, ka viņa to neredzēja.
Džordžs.
-Ciao! Es esmu Džordžs. Bet, kas Jūs esat? Es Jūs neredzēju uz kuģa, bet kā kuģa kapteinim, man vajadzētu zinat par Jums.
Džordžs uzmanīgi aplūkoja Džonu. Viņš bija diezgan savāds. Hmm.... Varbūt viņš arī ir tas slepkava?