( Tagad Gareds atmaksā Aleksejam ar to pašu! Super!  “Mīļā!” )

Eva
Viņa uzreiz atcerējās savu pirmo tikšanos ar Alekseju, kuru redzēja arī Gareds. Ja toreiz Eva bija pārliecināta, ka ar visu tiks galā pati, tad tagad bija skaidri redzams – Aleksejs mierā neliksies.
Eva bija ļoti priecīga par Gareda pienākšanu. Viņa uzlūkoja viņu ar atvieglojuma smaidu.
Bet tad... Tad viņš nosauca viņu par mīļo! Un Eva sajuta Gareda roku uz saviem pleciem.
Ja ne šī situācija, tad Eva par šādu rīcību noteikti priecātos.
Eva sākumā pasmējās pie sevis, jo Aleksejs bija rīkojies līdzīgi. Bet Garedam tagad bija daudz vairāk iemeslu tā runāt. Eva patiešām interesējās par viņu.
“Ko darīt? Ko darīt?! Tā uzreiz piekāpties garedam arī nevar. Bet šobrīd šķiet, ka tikai viņš var mani glābt no šī uzmācīgā tipa. Ah, Gared! Un tomēr tev nevajadzēja tā teikt Alekseja priekšā. Ka tik viņš nesāk stāstīt pekstiņus Jude! ... Piespēlēt vai nē? Jā!”
-Cik labi, ka atnāci! Es jau domāju, ka man nāksies līdz pat teltij iet šī neģēļa sabiedrībā!

Отредактировано Ragana (15.04.2008 17:51)

Eva
Nevar izšķirties, kā labāk izturēties.
Viņa taču negrib, lai Aleksejs saprot, ka Gareds viņai patīk.
Tomēr viņa atbalstās pret Garedu un ar apmierinātu smaidu skatās uz Alekseju.
„Nu, tagad taču tu iesi prom? Pazūdi!” – viņa domās „hipnotizē” Alekseju.

Aleksejs.

-(Garedam) Tu traks esi? Tev jāpazūd. Mums te bija randiņš.
Aleksejse klusi pateica Garedam ausī:
-Mēs te speciāli sarunājam tikties tādā laikā, bet Tu atnāci un visu sabojāji. Eva taču nevar Tavā priekšā rādīt reālo situāciju. Nākas izlikties.
-(Evai) Starp citu, bet kur ir Jude?
Viņš ar viltīgo smaidu skatās uz Evu.

Džordžs.

-Daudz jautājumu? Tikai otrais.

Džons

-Nepiesienies

( Cik mīļi. )

Eva
„Kur Gareds palicis? Viņš taču neatstās mani ar šo kretīnu?!”
Ar katru tālāko Alekseja vārdu Eva juta, ka viņu vēl vairāk ienīst. Jā, patiešām ienīst, par viņa nekaunību, viņa uzdrīkstēšanos, viņa tracinošo izturēsanos...
Taču Alekseja vārdi lika Evai aizdomāties. Ja jau viņam patīk kaitināt viņu, tad būs labāk, ja viņa saglabās mieru un nereaģēs uz Alekseja izgājieniem.
„Iekarot tevi? Nesmīdini mani! Kam gan tu esi vajadzīgs?!”
Eva jau bija gatava to izkliegt, taču savaldījās.
Viņa soļoja pa pludmali un cerēja, ka Gareds viņai seko. Atskatīties un paildzināt laiku, ko pavada kopā ar Alekseju viņa negribēja.

Džons

-Nu tak nomierienies...

gareds

mirklis iekšēji smiedamies stāv vēro kā viņi iet uz priekšu
tad pieskrien klāt pie alekseja, aptur viņu, un nedodams laika viņam pat ierunāties vai reaģēt.. kārtīgi atvēzējas un iesit pa vēderu.
mirkli skatās kā viņš salokās no sāpēm
- tas ir tikai brīdinājums vecīt- viņš "naidīgi" skatoties noteica
- otrs nebūs vairs tik maigs skaidrs?- tādā pašā draudīgā balsī pateica- tā ka vairs nabāzies virsū evai ar saviem stulbumiem. atrodi kādu citu sievieti ko kaitnāt- to viņš izteica indīgā balsī.
gareds pagriezās pret evu.. paķēra viņu aiz rokas un vilka prom...
-jude laikam jau būs pamodies.. labāk iesim atpakaļ- viņš klusi nočukstēja evai ausī

gareds
viņš jutās pilnīgi brīvi, viņam pat nebija sirdsapziņas pārmetumu par to ka iesita aleksejam.. vienkārši.. viņam viņš bija jau apriebies uz kuģa. un tagad bija tikai izdevība viņam sadot..
kad viņš  gāja viņš saprata ka labi ka aizgāja.. savādāk viņš varētu zaudēt kontroli pār sevi.. un tas nebija uz labu....
kādu mirkli viņi iet klusējot.
- eva... man liekas ka jude... hmm.... kā tev liekas viņam vajag pastāstīt par mūsu mazo piedzīvojumu ar alekseju?- viņš smaidot jautāja