(es tač par to jau brīdināju ar viņu iepazīstinot )

Daņiils
- Ar mani kopā arī ir kāda sieviete, un viņa arī nejūtas labi.
Daņiils izbrauca ar roku caur matiem, sajūtot, cik tie izspūruši un pilni smiltīm. Labi, vismaz tagad viņš nebija viens, viņi bija divi. Ar divām slimām sievietēm. Nolāpīts!
- Ko mēs tagad darīsim? Saule jau drīz rietēs un man vēl jātiek atpakaļ pie Renatas.
Daņiils jutās apjucis. Jā, viņš bija gājis cauri arī grūtiem laikiem, bet jau tik ilgi bija pieradis pie drošas, komfortablas dzīves, pie tā, ka vienmēr var dabūt to, ko vajag. šobrīd vairāk par visu vajadzēja ārstu, bet kur to dabūt uz salas, kas šķita tikpat neapdzīvota kā vissausākais tuksnesis? Un ja uznāk lietus? Daņiila galvā malās daudz domu.

Izabella

Sēž smiltīs un stīvi blenž ūdenī.

(toties viņam būs pārsteigums oj kāds, kad atgriezīsies pie Renatas ja vien Džordzš pa to laiku vsp viņu nenozags )

Aleksejs.

Hmm... Savādi. Eva kļūva mierīgāka. Vai viņa piekāpjas? Laikam tā grimšana ir izmainījusi viņas domas, redzes loku. Bet var būt viņa tikai izliekas? Nē, viņa neizliekas. Eva ir maiga. Turklāt, viņai tagad ir grūti.
-Es nezinu.
Aleksejs lūkojās apkārt. Viņs pamanīja netālu no krasta kādu banānu koku. Banāni nebija lieli un vairāki bija zaļi. Aleksejs mēģināja sasniegt tos. Viņš uzrāpās uz koka un ar roku sasniedza banānu zaru. Aleksejs norāva tos. Tomēr, kad vinš kāpa no koka, nenoturēja līdzsvaru un nokrita. Viņa kāja bija nedaudz saskrāpēta, tā sāpēja.
-Auč...

Eva
„Es nezinu? Viņš nezin?! Idiots! Nu kāpēc man tā neveicas?!!”
-Kā vēlies! Es piedāvāju, bet tu atteicies!
Viņa pameta dusmīgu skatienu pakaļ aizejošam Aleksejam.
„Nē, man ir jāiztur. Nomierinies! Man ir jāizcieš, jo savadāk...”
Eva ieraudzīja, ka Aleksejs krīt. Viņai uz brīdi aizrāvās elpa, no domas, ka viņš varētu nosisties. Bet viss bija kārtībā. Tiesa, izskatījās, ka viņš tomēr savainojās.
„Kā lai tagad izturos? Piedāvāt palīdzību šim uzpūtīgajam tītaram? Bet viņš pats izvēlējās karu... Un kā gan es varētu palīdzēt? Man ir jābūt gudrākai. Karš man šobrīd nav izdevīgs. It nemaz, tātad...”
Eva piecēlās un piegāja klāt. Viņas kleita bija jau gandrīz sausa.
-Vismaz Tarzāns tu neesi.
"Tikai nekauņa."
-Kaut gan... nez vai šobrīd es par to varu priecāties. ... Stipri sasities? - viņa jautā joprojām nezinādama, kā pareizāk rīkoties, bet banāni nosaka visu. ()

Eva
„Nesaprotu! Es viņu nesaprotu! Pie velna, es te mēģinu būt saprotoša, iejūtīga, bet viņš!... Jo labāk man. Nebūs jātēlo žēlsirdības māsa.”
-Man prieks, ka tev viss labi un nenāksies ar tevi ķēpāties.  – viņa arī smaida, taču var redzēt, ka tas ir samāksloti un viņa patiesībā ir aizkaitināta.
Viņa paņem banānu, nomizo, nokož gabaliņu.
"Vismaz kaut kas ēdams!"
Paskatās uz Alekseju un sašutumā pamāj ar galvu.

Отредактировано Ragana (24.03.2008 18:17)

Daņiils pamāja ar galvu.
- Manuprāt, tas ir labākais, ko šobrīd varam iesākt. Tikai vispirms es atvedīšu Renatu, drīz satumsīs, es negribu, lai viņa ir viena.
Daņiils pāraāk uztraucās par Renatu, bet šīs domas viņš aizdzina prom, par to viņš varēs domat vēlāk. Vai arī nedomāt vispār. Tagad svarīgākais bija sākt rīktoies un vismaz nodrošināt kaut cik drošu naktsmītni. Daņiils pie sevis pasmīnēja - nekāda pieczvaigžņu viesnīca gan te nebūs.
- Varbūt jūs pa šo laiku... - Daņiils pavērās apkārt, kā mēģinādams saprast, ko var iesākt. - Varbūt sameklējiet kādus lielākus zarus, mums jāuzslej nakstmītne.