Dars
Pamodies no saldā miega, lien ārā no telts. Skatās tālāk un redz dīvainu cilvēku guļam pie savām klavierēm un vēl kādu guļam pie palmas. Negribēdams nevienu tik agri modināt viņš aiziet apskatīt apkārtni!
1.spēles telpa - La Isla de Santa Muerte - sākums
Сообщений 81 страница 100 из 239
Поделиться8123.09.2008 16:43
Поделиться8223.09.2008 18:37
Žorža Sanda
Visu nakti nav spējusi gulēt pat par spīti izdzrtajam vīna daudzumam. Nolāpīts, ko gan Šopēns te dara? Viņš taču bija tas, kurš pameta viņu, teica, ka vairs nespēj izturēt šo dzīves neprātu, kurā viņa to ievilkusi, šo izstumtību no augstākās sabiedrības viņas feministiskās uzvedības dēl, to, ka visi vīrieši viņu saukā par mīkstčauli, jo viņa sieviete esot tā, kas smēķē un nēsā bikses un arī uztur viņu, jo ar savu mūziku viņš neko nepelnīja. Viņa vienīgā zināja, ka reiz pēc gadu desmitiem vai pat simtiem viņš tiks uzskatīts par ģēniju, bet Parīzes sabiedrība par to pat nenojauta. Bet viņa bija vecāka par viņu, viņai ir jau divi bērni, kuri viņu necieš, meita, kura bija iemīlējusies Šopēnā un savu māti uzskatīja par konkurenti. Viņa sagrāva visu. Neviens viņai blakus nejutās laimīgs un agri vai vēlu dzina prom no savas dzīves. Tieši tāpēc viņa bija nolēmusi doties prom no civilizācijas uz šo salu un nepielaist vairs pārāk tuvu nevienu cilvēku. Un te nu viņš atkal bija - tik tuvu blakus, ar savām zilajā zidaiņa acīm, savām nolāpītajām klavierēm, kuras viņš vienmēr bija mīlējis vairāk par viņu un savu kautro, naivo smaidu, kas lika viņas sirdij salēkties un apmest vairākus kūleņus. Nē, tā tam nevajadzēja būs. Tas nedrīsktēja notikt! Tā ir katastrofa. Viņai jādodas prom.
Vēl bija pavisam agrs, kas Žorža Sanda piecēlās. Dars jau pirms brīza bija izgājis - drošo vien uz toleti. Itālis kazanova šņāca zem palmas, bet viņš protams pie klavierēm...
Viņa neņema neko - galu galā čemodānos bija lielākoties pārtika, daži darba rīki un drēbes. Viņa atkal atgriežas civilizācijā un tur viņai to nevajadzēs. Viņa devās uz piekrasti pie savas laivas.
Поделиться8323.09.2008 18:41
Šopens
Izdzirdējis kādu rosīšanos, atver acis, izstaipās un skaļi nožāvājas. Redz, ka Žorža Sanda kaut kur dodas. Klusu seko viņai.
Rosa
Nes rokās palmu lapas un kokosriekstus. Vēl nezina, uz kurieni, bet kaut kur tie būs jāuzglabā, lai būtu lietojami.
Поделиться8423.09.2008 18:45
Marija
Pielavās Rosai tuvumā
- Kam jums šīs lapas? Vai jūs no tām veidosiet guļvietu?
Поделиться8523.09.2008 18:54
(Man paīk Marija - ne sveiki, ne labdien, bet vienkārši prasā kā veikalā... )
Kazanova
Pamostas un pamana, kā Šopēns seko tai interesantajai francūziete. Pieceļas un seko viņiem.
Žorža Sanda
Nonāk pie savas laivas un cenšas to vilkt uz ūdens pusi.
Hamlets
Pamana Rosu. Laimīgs
- Ak, daiļā milēdij, kāds prieks
Mana acs jūs redzēt tiek.
Поделиться8623.09.2008 18:59
Man paīk Marija - ne sveiki, ne labdien, bet vienkārši prasā kā veikalā...
(viņa savā bezpajumtnieces periodā ir zaudējusi visas laipnās manieres) (es tikko izdomāju, ka Marija ir Marī no pirmās islas vecvecvecvecvecmāmiņa)
Marija
Un es neesmu ne daiļa, ne milēdija?
Поделиться8723.09.2008 19:05
Hamlets
- Ak, daiļo milēdij
Man acis aptumšotas bij
Ši sala vainīga tā šķiet
Man prieks ir redzēt arī jūs
Un nodoms nebij aizvainot.
Поделиться8823.09.2008 19:07
Marija
- Nu, tas jau izklausījās labāk.
Поделиться8923.09.2008 19:09
Šopens
-Sanda? Uz kurieni tu?
Rosa
Atbild Marī.
-Nē, tas ir ārstniecības nolūkos.
Tad pagriežas pret Hamletu.
-Sveiks, ērmais dzejdari!
Поделиться9023.09.2008 19:11
Marija nobāl:
- Vai kāds ir ievainots?
Поделиться9123.09.2008 19:12
Dars
Nāgdams atpakaļ vēro dīvaino skatu, kā Žoržai seko Šopēns un šiem abim Kazanova. Dars klusītēm sāk smiet un nolemj no atstatuma apskatīt ko šie darīs!
Поделиться9223.09.2008 19:17
Nāgdams atpakaļ vēro dīvaino skatu, kā Žoržai seko Šopēns un šiem abim Kazanova. Dars klusītēm sāk smiet un nolemj no atstatuma apskatīt ko šie darīs!
Žorža Sanda
Nobāl, bet savaldās
- Es dodos prom!
Hamlets
- Ak, daiļās lēdijas
Vai tiešām savainots ir kāds?
Ši sala laikam dievu nolādēta ir
Ak, kaut jel glābtu dievi mūsus dvēseles.
Поделиться9323.09.2008 19:25
Dars
Ieintriģēts ar notiekošo cenšās pielavīties tuvāk, lai dzirdētu, kas notiek. Tomēr ziņkārība moka!
Поделиться9423.09.2008 19:28
Rosa
-Nē, nav neviens ievainots. Tas ir tikai drošībai.
Šopens
-Kā tā - dodies prom??
Поделиться9523.09.2008 19:31
Dars
*Diez kapēc Žorža grib doties prom pēc tikai vienas nakts pavadītas uz salas? Tieši viņa tak gribēja te būt. Jāklausās tālāk, varbūt būs skaidrība kāda.
Поделиться9623.09.2008 19:31
Marija iesmejas.
- Ko? Jūs sitīsiet kādam ar palmas lapām? Nu par tiem augļiem es saprotu, tie ir smagi, bet palmu lapas?
Поделиться9723.09.2008 19:36
Ragana
Iet pa mežu, pagriežas uz jūras pusi, tā gan nav redzama, un domīgi skatās tālumā.
-Lai viņiem vieglas smiltis.
Turpina iet tālāk.
(Lūgums netraucēt, lai viņa tur staigā un dara, kas viņai darāms.)
Поделиться9823.09.2008 19:36
Rosa
-Nejaucieties lietās, par kurām jums nav saprašana.
Поделиться9923.09.2008 20:01
(eju mājās un tur hauss. Ap kādiem 23 tik būšu)
Поделиться10023.09.2008 20:02
Ricardo
Šķita, ka pa galvu kāds dauza ar āmuru. Un katrs jūras putnu sauciens atbalsojās galvā kā dubluts sitiens. Plakstiņus spieda saules gaisma, bet tie šķita tik smagi kā no akmens, tik grūti bija atvērt acis... Bet beidzot viņam tas izdevās. Ricardo pavēra acis šaurā spraugā, jau tāds gaismas daudzums sagādāja viņa galvai papildus sāpes. Pēc brīža redze daudzmaz noskaidrojās. No ieraudzītā acis refleksīvi atvērās plaši vaļā, bet tūlīt pat atkal aizmiedzās, spēcīgo galvassāpju dēļ. Viņš bija okeāna vidū. Bet priekšā bija sala! Viņam bija jātiek līdz tai. Tā bija vienīgā doma, kam atlika vietas viņa sāpju apmiglotajās smadzenēs. Visu ķermeni bija pārņēmis milzīgs nogurums, bet prātā bija tikai viena doma - jākustas, jātiek līdz salai. Ar pūlēm sakustinājis rokas, viņš tūlīt saviebās - kreisais plecs sāka svilt un sūrstēt, pagriezis galvu viņš samanīja asiņu pēdas uz apģērba. Kā izmēģinot viņš sakustināja kājas, tad pastūma malā dēli, kuram pateicoties viņš laikam vispār bija dzīvs, un iegrima ūdenī līdz zodam. Tūlīt pat kreisais plecs sāka degt kā ugunīs no saskarsmes ar sāļo ūdeni. Ricardo žokļi mazliet saspringa, bet viņš neizdvesa pat kādu skaņu. Sakoncentrējis visu savu enerģiju viņš sāka plašiem vēzieniem tuvoties netālajai salai. Prāts un saprašana šķita arvien vairāk aizpeldam no viņa, eksistēja tikai šis mērķis- tikt līdz sauszemei. Saule karsēja no visa spēka, nebija neviena mākoņa, viņš nejuta arī vēju. Bija tikai pārgurums un apziņa, ka jāturpina kustēties.
Kājas sajuta zemi un ricardo piespieda savu skatienu sakoncentrēties. Viņš bija klāt. Aizrāpojis līdz krastam, viņš sabruka smiltīs un ļāvās bezsamaņai.
(atkal es izceļos ar romānu )