TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte II » 1.spēles telpa - La Isla de Santa Muerte - sākums
Luna
Zogas gar piekrasti. Manīja, ka okeāns izskalo kādu, kurš aizrāpo ārpus ūdens, bet tad sabrūk. Viņa steidzīgiem soļiem piezogas klāt un pieliecas. Tas ir vīrieti! Izskatās pēc pirāta. Viņa jau izvelk savu nazi, lai nogalinātu, kā ir pieradusi rīkoties, bet viņš pagriežas un viņa pamana viņa seju. Brīdi saminstinās.
- Luna, neesi muļķe... - Viņa sevi apsauc. Jau sagatavojas, lai pārgrieztu viņa rīkli...
Žorža Sanda
- Man jums nekas nav jāpaskaidro, mesjē Šopēn....
Hamlets
- Ak, bet daiļā milēdij
Vai vācot zales varbūt
Jūs ko edamu ar radāt?
Šopens
-Žoržita, bet apdomājies...
Rosa
-Nu, es jums varu iedot kādu kokosriekstu... Te to ir papilnam.
Šopens
-Žoržita, bet apdomājies...
Žorža Sanda
- neuzdrīksties! - Uzsprāgst. - Neuzdrīksties saukt mani par Žoržitu. Tu zaudēji šīs tiesības tajā mirklī, kad pameti mani, kad pateici, ka neesmu tev vajadzīga un esmu tikai traucēklis!
Hamlets
- Ko-ko-kos... Kas?
Ricardo
Brīdī, kad asmens jau ir gandrīz pie paša viņa kakla, strauji un spēcīgi satver uzbrucēja roku plaukstas locītavā un ar spēku pagrūž viņu un piespiež pie zemes. Gadiem trenētie pirāta instinkti jau kuro reizi bija viņu izglābuši no nāves. Tagad atlika tikai noskaidrot, kas bija uzbrucējs. Ricardo pavērsa skatienu uz leju un uz brīdi sastinga, ieraudzījis zem sevis nevis kādu pārgalvīgu jaunekli, bet gan sievieti. Turklāt vēl puskailu un fantastiski skaistu... Rudie mati spurojās ap mežones seju, bet acīs bija tāda uguns...
Šopens
-Nu labi, varbūt man nebija taisnība... Bez tevis es vairs nevaru mierīgi komponēt. Tu biji un esi mana mūza, Žoržita!
Rosa
-Tas
Pastiepj uz Hamleta pusi kokosriekstu.
Dars
Klausoties sarunās ieslīgt savās domās par savu pagātni, kad viņam nācās pamest savu mīļoto.
Luna
Viņa minstinājās tikai mirkli un un viņš jau bija atbruņojis viņu. Vīrieši ir bīstami zvēri, kuriem nevar uzticēties. Tā viņai bija mācīts kopš vien viņa sevi atcerējās. Bet viņa pamanīja apjukumu viņa acīs, kad viņš ieraudzīja, kas mēģinājis viņu nogalināt. Viņai bija tikai sekundes vai vēl mazak, lai glābtos no šīs vīriešzvēra. Viņa sakopoja savus fiziskos spēkus un iegāza viņam pa kājstarpi - amazones zināja vīriešu vājākās vietas. Tās bija tikai sekundas semtdaļas, kad viņa jau bija nogrūdusi milzīgo vīrieti no sevis un ar mežonīgu ātrumu kailajām, slaidajam kājām zibot ieskrēja dziļāk salas džungļos. Viņas nacis palika mētajoties turpat smiltīs.
Žorža Sanda
Klusē, bet seja tēraudcieta. Nāk tuvāk, arvien tuvak un nu jau pavisam cieši klāt Šopēnam, lūkojoties dziļi viņa acīs, caururbdama viņu ar savu skatienu.
Hamlets
Paķer kokosriekstu un cenšas iekosties tajā.
- AUUUUUUUUUUUUU!!!!!!!°- Iekliedzas no sāpēm gandrīz izlauzis visus zobus.
Šopens
Kļūst nervozs, bet turas pretī spēcīgajām acīm.
Rosa
-Ai, nē, nē!
Dod Hamletam palmas lapu.
-Pakošļājiet to, sāpes pāries ātrāk!
Nopūšas.
-Redziet, kokosriekstu pirms ēšanas ir jāpāršķeļ. Jo ēdamais ir iekšā. Vai nekad neesat ēdis kokosriekstus?
(nu gan tas Hamlets dod!
)
Dars
nodomā nejaukties balodīšu blenšanas sacīkstē!
Pēkšņi atskārst, ka Kazanova kaut kur ir nozudis. Daram tas liekas interesanti, jo tas tipiņš viņam likās jau tā aizdomīgs un tagad šis vēl tā paspējis aizlavīties.
Aiziet meklēt.
Отредактировано bumerbmw (23.09.2008 22:48)
Ricardo
Tas bija tikai viens mirklis. īss mirklis. Ricardo nepaspēja pat aptvert, kad daiļā uzbrucēja bija atbrīvojusies no viņa. Attapies no sitiena un pagriezies virzienā, kurā viņa aizskrēja, Ricardo vairs tikai pamanīja starp kokiem nozibam ugunssarkanos matos. Citos apstākļos viņš visticamāk butu meties uzbrūcējai pakaļ, bet šie nebija parastie apstākļi. But par pirātu nozīmēja būt izturīgam, savādāk viegli varēja pamest šo pasauli. Kaut arī viņš bija prasmīgi aizstāvējies (Ricardo centās nedomāt par brīdi, kad zaudēja modrību, nespējot atraut skatienu no uzbrucējas), viņš joprojām jutās ļoti slikti. Spēka tikpatkā nebija. Saule karsēja ar nežēlīgu versmi - vismaz viņam tā likās. Vaadzēja nokļūt ēnā un atgūt spēkus. Vīrietis piecēlās kājās un viegli sagrīļojās, bet tad atguva stabilitāti. Kreisais plecs joprojām skaudri sāpēja, nesenā saķeršanās ievainojumu bija tikai pasliktinājusi. To vajadzēja aprūpēt. Tik daudz ko vajadzēja... Arī dzeramo ūdeni, kaut ko ēdamu...
Ricardo uzmanību piesaistīja saules atspīdums kādā priekšmetā. Tas bija nazis. VIŅAS nazis. Ricardo to uzmanīgi paņēma un nopētīja. Tas bija neparasts - spals bija izgreznots interesantiem ornamentiem, bet bija ļoti ērts - šķita, ka tas veidots tā, lai būtu ideāli piemērots jebkurai plauktai - tikpat labi sievietes slaidajai, cik pirāta rupjajai. Pats asmens bija no mirdzoša metāla un nebija šaubu, ka tas ir tik ass, ka ar vieglu pieskārienu pāršķeltu audumu. Šādu nazi neviens negribēj just savā miesā. Ricardo turpināja pētīt savādo nazi, domājot par neparasto sievieti, kas viņam bija uzbrukusi. Kas viņa bija? Ricardo prātā nāca leģendārie nostāsti par velnišķīgajām amazonēm. Vai šī amazone varēja nebūt leģenda?
ķermeni pārņēma vājums un Ricardo steidzīgi noglabāja nazi pie saviem ieročiem - par laimi to jostu viņš nebija pazaudējis notikuma laikā. Ricardo sāka iet uz meža pusi. Viņam pēc iespējas ātrāk bija jāatgūst spēki un jātiek prom no šīs vietas. Viņam jāzina, kas ir noticis. Viņam jāzina, vai... nē, par to viņš pat negribēja domāt. Pēdējā doma, pirms atkal ieslīgt pusnemaņas-pusmiega stāvoklī bija par amazoni...
Žorža Sanda
Pamazām viņas seja it kā atmaigst un sak smaidīt. Un tad pēkšņi viņa no visa speka iesit Šopēnam pa seju. Pagriežas un velk laivu uz ūdens pusi.
Halmets
Ar asarām acīs košļā palmas lapu.
- Tas... tas kok-kok... Tas nav labs.
Tas ciets un negaršīgs un sāpīgs.
Šīs lapa ta jau labāka it visā
Vai to var varbūt arī ēst?
Šopens
No spēcīgā belziena gāžas gar zemi.
-Žoržita, ne visu vienmēr var panākt ar kaušanos! Mēs varētu... izrunāties... Nu, tur, aiz tās palmas...
Rosa
-Nē, nē, to neēdiet! To tikai košļājiet, palmu lapu sula mazinās sāpes!
Nu, tur, aiz tās palmas...
Žorža Sanda
- Mums nav par ko runāt, mesjē Šopēn.
Grūž laivu uz jūru.
Hamlets
- MMMM, labs gan tas palmu lapu piens...
Šopens
Saķer Žoržu Sandu aiz rokas.
Rosa
-Jā, es gan savā praksē palmu lapas iepriekš nebiju izmantojusi, bet dzirdēju, ka tās labi palīdzot pret sāpēm.
Luna
Noslepusies un novero pirātu no kokiem. Viņa lieliski zināja, ka ir atstājusi nazi te un arī zinaja, ka viņai iespejami ātri jāatbrīvojas no tā vīrieša, vai arī uz šīs salas viņa ne mirkli nespēs atslābināties vai aizmigt. Viņa jutās pārgurusi, bet koncentrēja savus spēkus. Viņa bija mācīta izdzīvot. Pirāta rīcība bija viegli paredzama - viņš arī rīkojās ta, lai izdzīvotu - sevās dziļak salā ēna prom no karsejošās saules. Viņš noteikti meklēs dzeramo ūdeni. Luna bija atklājusi jau trīs saldūdens avotus un vēl vairākās vietās salocījusi palmu lapas, kurās uzkrajās rasas ūdens. Uzrāpusies kokā, viņa vēroja pirātu. Viņas nazi viņs bija aizbāzis aiz jostas. Viņa atgūs savu Fengu. Šo nazi viņa bija mantojusi no mātes un speja apieties ar to tik ātri kā vējš. Un tur viņs noslīga. Šķiet viņš ir ievainots. Viņa gaidīja. Šoreiz viņa bija pārak gudra, lai pieļautu to pašu kļūdu. Baja jābūt pacietīgai. Jāuzbrūk īstaja mirklī, ātri un negaidīti. Viņa paņēma nelielu sakaltuša koka gabaliņu un tiešā mērķējumā iemeta ar to pirātam - viņai bija jāzina, ik manīgs viņs ir, cik speka vel viņā atlicis...
Žorža Sanda
- Neuzdrīksties man pieskarties! Tu zini, ka esmu spējīga atbildēt ar speku. Ta man pietiek.
Izraujas no viņa tvēriena.
(ev, negrib kāds iejaukties. Ja Kazanova iejauksies - nebūs interesanti).
Hamlets
- Jūs esat dieve
īsta dieve
Vai arī dievi sūtījuši jūs
Šī salā iegūst gaišumu
No jūsu acīm atmirdz tas
Ak daiļa milēdij.
Šopens
-Bet kāpēc ar spēku? Vai neatceries, cik maiga vari būt?
Rosa
Kautrīgi samirkšķina acis.
(ok, nu man patiesībā vajadzētu doties uz čučumuižu... bērnu laiks beidzies )
Ricardo
Kaut arī Ricardo zināja, ka viņam nepieciešams atgūt spēkus, bet tam vajadzīgs vismaz kārtīgs miegs spēkam, tomēr viņš nespēja ļaut sev iegrimt ciešā miegā. Nesen notikušais bija viņam parādījis, ka šī sala nav droša vieta, viņš nevarēja zināt, vai te neslēpjas vēl citas briesmas. Un šis nazis... tas šķita pārāk unikāls, lai uzbrūcēja to pamestu. Viņa varēja atgriezties, tāpēc nedrīkstēja zaudēt modrību. Nedrīkstēja. Bija tikai mazliet jāatpūšas un tad...
Kaut kas nočabēja, pret viņu atsitās kaut kas neliels un viegls. Ricardo iekšēji bija viss modrums, ignorējot nespēku un nerimstošās galvassāpes, bet ārēji nepakustināja pat muskuli. Viņš ieklausījās katrā skaņā, gaidot, kad vēl sadzirdēs ko neparastu. Vai te bija viņa?
(kas ir ar maniem varoņiem, ka viņiem obligāti jāsaslimst Islas laikā nu, jājūtas slikti utt.? )
(man tā patīk ŽS un Šopēns... tāds romantiķis un sieviete biksēs... labs )
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte II » 1.spēles telpa - La Isla de Santa Muerte - sākums
