Šopens
Pēkšņi pietraucas sēdus.
-Ko?? Kāpēc uzreiz tā?
Rosa
-Darīšu cik vien būs manos spēkos.
TelenovelesLV |
Привет, Гость! Войдите или зарегистрируйтесь.
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte II » 1.spēles telpa - La Isla de Santa Muerte - sākums
Šopens
Pēkšņi pietraucas sēdus.
-Ko?? Kāpēc uzreiz tā?
Rosa
-Darīšu cik vien būs manos spēkos.
(ak, dievinu ŽS un Frīdīti )
Ricardo
- Ja tu domā, ka es te esmu no brīvas gribas, tad zini, ka daudz labprātāk es atrastos kur citur, nevis uz šīs salas. Kad atgūsu spēkus es pēc iespējas ātrāk došos prom. Man šis tas ir jānoskaidro.
Ricardo seja uz brīdi sadrūma, viņš it kā bija kaut kur tālu prom. Bet tad atkal viņa uzmanība pievērsās sievietei.
- Un nē, es esmu viens. - Ricardo ieskatījās tiesi viņas acīs. - Nu tad kā - tu mani nogalināsi vai ļausi nodzīvot pietiekami ilgi, lai es tieku prom no šīs salas uz vietu, kurai piederu?
Žorža Sanda
I neklausās, ko Šopēns saka. Viņa ir iesprūdusi uz šīs nolāpītās salas kopā ar viņu un viņa nolāpītajām klavierēm.Par ko tas viss viņai? Jā, viņa ir grekojusi, nu bet ne jau tik ļoti, lai saņemtu šadu sodu.
Kazanova
- Es uzreiz sajutos daudz mierīgāk. Patiesi, sinjorita... Atvainoties, es joprojām nezinu jūsu vārdu. ļaujiet man stādīties priekšā - sinjors Džakomo Kazanova, bet sauciet mani vienkārši par Kazanovu.
Šopens
Sauc pakaļ Žoržai Sandai.
-Labi, ej prom, tikai atceries, ka šoreiz biji tu tā, kura mani pameta! Kad nākamreiz tiksimies, atceries to!
Rosa
-Mans vārds ir Rosa. Uzvārdam laikam šajā vietā nebūs nozīmes.
Luna
Luna nebija mācīta just žēlumu, tomēr viņa skatienā, sasprintajās lūpās jautās kas tāds, kas lika viņai just kaut ko iepriekš nezināmu - skumjas...
Viņa novērsās no viņa tiesā skatiena, nezaudējot modrību. Viņa pieķērās viņa vārdiem. Viņam ir kur atgriezties, vieta, kur viņš pieder, bet viņai tadas nav. Viņa ir izraidīta. Viņa ir viena. Viņa līdz šim nekad tāda nebija bijusi. Vienmēr bija bars, vienmēr bija citas un viņa bija viena no. Bet tagad viņa ir te un te viņa arī nomirs kaut kad.
- Cik daudzi ir kopā ar tevi uz šīs salas?
Lai izdzīvotu, viņai jāatbrīvojas no briesmām. Viņš ir ievainots un ja viņa nepalīdzēs, viņš visdrīzāk noasiņos - asinis jau atkal sūcās no viņa pleca. Bet pārējie - citi var būt gluži veseli, pamatīgi bruņoti un var nākt glābt šito. Viņai vel nebija droša par to, vai atstās viņu dzīvu. Tomēr visu iepriekšejo nedēļu dzīvojot viena uz šīs salas viņa bija jutusies noželojami vientuļa. Bija šķitis, ka viņa sajuks prātā. Nolāpīts, viņa pat bija sākusi sarunāties ar sevi. Viņa nemāceja būt viena. Viņa vel nekad iepriekš nebija bijusi viena.
Žorža Sanda
- Lai es neredzētu tevi savas telts tuvumā, idiot. Un tavas klavieres - tās noderēs manam ugunskuram!!!!
Kazanova
Paņem rosas roku savā, pieliecas un noskūpsta to.
- Ļoti priecājos iepazīsies, sinjorita Rosa. Jūsu vārds ir jums ļoti piemērots - jūs patiesi esat šīs salas roze.
Šopens
Teciņus pieskrien pie klavierēm.
-Tās tu neaiztiksi!
Rosa
-Paldies par jūsu laipnību.
Žorža Sanda
- Nu tad vācies prom ar savam nolāpītajam klavierēm.
Pakrūž tās uz viņa pusi - uzgrūzdama virsū Šopēnam.
Aiziet līdz savai teltij. Paņem koku un sak zmiltīs zīmēt līniju apkārt savai teltij apmēram 20 metru rādiusā.
Kazanova
- Tā nav laipnība, bet gan patiesībā. Ziniet, vispār laikam glabjoties no kuģa būšu sastiepis savu plecu, tas sūrst. Vai jūs varētu to apskatīt?
Šopens
-Aaaaaaai, mana kāja!!!!
Rosa
Apskata Kazanovas plecu.
-Nekas briesmīgs, dzīvosiet! Kokosriekstu piens jums varētu palīdzēt.
Sit kokosriekstu pret palmu, tas pārlūzt uz pusēm. Rosa ielej rokā kokosriekstu pienu un masē Kazanovas plecu.
-Nu, vai tā ir labāk?
Ricardo
- Es jau teicu, ka esmu viens. Tu man netici? - Ricardo pavilka sievietes roku, piespiežot viņu atkal paskatīties uz viņu. - Es esmu viens. Vismaz cik es zinu.
Tagad Ricardo bija tas, kurš novērsās, viņa sejas izteiksme atkal saspringa. Kaut viņš zinātu...
Luna
Vērtējoši lūkojas viņā. Viņa ir mācīta neticēt nevienam vīriešu vārdam. Un atkal viņš novērsās un saspringa.
- Ko nozīmē - cik tu zini? Vai te būtu jābūt vēl kādam?
Žorža Sanda
Velk riņķi apkārt savai teltij. Pabeidz.
- Lai tu nepārkāptu šo rebeži vai arī es zvēru - es nogalināšu tevi. Ak, nē - man ir labāka doma - es sadedzināšu tās nolāpītās klavieres.
Kazanova
- Au! Jā, tieši tur! Jā, bišķi zemāk. Satriecoši, fantastiski. lieliski... - Kaifo.
Šopens
Raud.
-Nēeeeeeeeeeeeeeeeeeeee
Rosa
Apmulst.
-Ē, nu labi, tad pagaidām tas viss.
Žorža Sanda
- Tu neesi vīrietis, tu esi ņerga. Pilnīgs ņerga!
Apsēžas uz kofera pie telts, aizpīpē cigāru un sak lasīt gramatu.
Kazanova
- Ne, nē, nebeidziet, man vel sāp. Arī otrs plecs saka sāpēt....
Ricardo
Spēji atlaida Lunas roku, lūkojoties kaut kur sev taisni priekšā. Balss skanēja skarbi un aprauti, tajā bija dusmas un arī tāds kā nemiers un raizes.
- Tas nozīmē, ka man nav ne jausmas, vai te kādam vēl būtu jābūt vai nē, vai te kāds vispār varētu būt!!! Es neko nezinu! Sasodīts!
Savaldība sāka pamest Ricardo, saspringums un satraukums iekšā tikai auga. Tāpat kā arī karstums un nogurums.
Luna
Saķer viņa ievainoto plecu un saspiež to līdz sāpēm.
- Neuzdrošinies kliegt uz mani, vīrieti!
Galvenais ir nekad nepieļaut, lai vīrietis ņem virsroku.
Šopens
Pieceļ klavieres un sāk spēlēt kādu no savām prelūdijām, lai nav vairs jāklausās Žoržas Sandas kašķīgumā.
Rosa
-Ā, tiešām?
Pēta otru plecu.
-Es gan tur it kā neko neredzu...
(auuu, nu ko tu pret viņu tā? cik nežēlīgi. Nabadziņš mans. )
Ricardo
Acu priekšā viss sagriezās melns un Ricardo saliecās sāpēs. Rēta dega kā ugunīs, šķita, ka to kāds baksta ar krāsns kruķi.
- Nolādētā. - viņš izgrūda caur zobiem, joprojām cīnoties ar sāpēm.
(ai, Kazanova un Rosa arī labie Jums forši sanāk. )
Вы здесь » TelenovelesLV » La Isla de Santa Muerte II » 1.spēles telpa - La Isla de Santa Muerte - sākums