Ok, nezinu, kaut kur vajadzēja būt kādai sarunai par pašu filmu, bet nu... izteikšos te.
Pat nezinu kā sākt.. laikam jau no sākuma.
Sorry, bēt nu sākumā kur Bella, Edvards, tās ainas tik... plikas.. nu, bez jūtām... tādas... tukšas. Man vismaz šķita. Nu, es neredzēju nekādas emocijas - ne no viena, ne no otra īsti. Viss tā vēsi...
Tad Džeikoba ēra... Jāā, ok, atzīstos, esmu mainījusi savu viedokli par viņu. 
Tur varēja just attiecības, dzīvību, man patika skat'tiies uz viņiem abiem kopā 
Un Bella smaidīja ar viņu kopā. Ko es līdz filmas beigām tā arī nesagaidīju kopā ar Edvardu (ja vnk esmu palaidusi garām, bļaujiet!). Bet tā kaut kā bija.. ka ar Edvardu viss visu laiku tā atsvešināti, vēsi man likās... tāda nopietna un nekāda visu laiku.. Ar Džeiku dzīva...
Tiesa, tajā Itālijas daļā, kad Bella skrēja glābt Edvardu, apkrita viņam ap kaklu un tā pirmā saruna līdz Volturi parādījās, tur beidzot bija emocijas, tur beidzot Bella rīkojās, bija aktīva, dzīva! Un viņu sarunā bija emocijas! Abu! Bet pēc tam atkal tas pats... eh. Nu esmu es prasīga laikam, bet nu.. es gribu redzēt varoņa jūtas.
Tā kaut kā nē, nu kopumā tīri ok iespaids bet gribas teju vai pārlasīt grāmatas, lai saprastu, kā tur tas viss ir īsti. Bet to moš pēc visām filmām
ā , un vēl - man drausmīgi nepatika tā "līķīšu" aina okeānā! Lasot es galīgi to ne tā iedomājos.. bet filmā toč kā līķi peldētu... vēēē.
