Tas labi, ka tev ir saglabājušies žurnāla nummuri, man tas otrais nummurs sākumā bija, bet tad kaut kur pazuda. Devu vēl draudzenēm lasīt. Ja atrodi mīļā paloma, tad ieliec to rakstu ar visiem varoņiem. Lai paliek atmiņā arī pārējām meitenēm.

Buleria

Seriāla atstāsts.

1. sērija
Seriāla darbība notiek 16. gadsimtā. Ciematiņā Vilja Florensija dzīve rit savu gaitu līdz tur ierodas čigānu tabors. Čigānu vidū skaists jauneklis dejo kopā ar savu čigānu patriarhu un māti, draudzeni čiganieti Soku. Tas ir čigāns Renso. Drīz taboru novēro kāds kuprainis, kurš ir zemes īpašnieka uz kuras zemes tabors apmeties, kalps Dino.
Pats zemes valdnieks, muižnieks, grāfs Rodolfo Farnesio šodien gatavojas doties apciemot savus padotos, strādājošos zemniekus, no kuriem viens jauniešu pāris Santjago un Marija šodien gatavojas precēties. Rodolfo saka Dino, ka viņš ieradīsies pāra kāzās, jo grāfa mērķis ir pieprasīt pirmās nakts tiesības līgavai, to iegūt. Dīno atbalsta savu kungu un pastāsta Rodolfo par čigānu taboru, kas ieradies viņa zemē. Rodolfo savukārt atklāj savu velmi apprecēt jaunavu marķīzi Adrianu de Astolfi.

Rodolfo
Adriana dzīvojot kopā ar māti, brāli un kalpiem, De Astolfi dzimta ir izputējusi, un kādam jāpārņem šīs zemes. Rodolfo noteikti vēlas tās iegūt un daiļo Adrianu arī. Tikmēr De Astolfo pilī Adrianas māte ir smagi slima, uz nāves gultas un satrauktā Adriana sagaida mācītāju Kventinu, lai dotu pēdējo svētību vārgajai marķīzei. Adriana pārdzīvo par māti, brālis Umberto izklaidējas tavernā ar ielsmeitu Isu Valenti. Isa ierodas čigānu taborā, kur čigāniete Soka izzīlē viņai nākotni. Par Isas sirdi cīnīsies divi vīrieši, no kuriem viens mirs. Isa ir ieinteresēta. Barons Daniels Diskarpa meklē Isu un drīz atklāj ka Isa kopā ar Umberto de Astolfi. Diskarpa pieprasa, lai Isa nāk pie viņa, bet Umberto negrib to pieļaut. Adriana izdzird vijoles  mūzikas skaņas un šī mūzika marķīzi nomierina, aukle Petra mierina Adrianu. Grāfs Rodolfo ierodas uz savu zemnieku kāzām. Rodolfo pavēl saviem vīriem atvest meiteni pie viņa, bet puisis Santjago cenšas to nepieļaut. Arī Marijas tēvs ir pret, jo meitene esot vēl bērns, nevainīga, bet Rodolfo vienalga ir. Grāfs saka, ka iemācīs meitenei mīlestību. Kad Rodolof jau tver Mariju, lai uzceltu uz sava zirga, negaidot ierodas čigāns Renso ar Soku, jo viņš jājot izdzirdējis kņadu un redzējis, ka meitene ir briesmās. Renso saka Rodolfo, lai viņš atlaiž meiteni. Rodolfo pievērš uzmanību saucējam, un sāk smīnēt, kad redz Renso. Notiek vārdu pamaiņa par to kas, kurš ir, un Rodolfo saka, ka viņs ir grāfs, zemes īpašnieks ,un kā čigāns vispār uzdrošinās traucēt viņu. Renso pastāv uz savu, ka meitene jāatlaiž, Rodolfo  pat Renso klatbūtenē ar roku pieskaras Marijai un viņa riebumā aizgriež galviņu. Soka jūt ka briest konflikts un izvelk zobenu vienam no Rodolfo vīriem. Renso mērkē ar zobenu pret grāfu Farnesio, kurš uzsauc sargiem, ka pats cīnīsies ar šo nožēlojamo čigānu. Rodolfo at Renso sāk cīnīties.

Отредактировано nita (02.01.2013 12:30)

Renso ar Rodolfo vispirms cīnās uz zirgiem, pēc tam čigāns nolec no sava zirga un paņem koka rungu un gaida Rodolfo. Rodolfo viņš izsit zobenu no rokas ar rungu, pēc tam Rodolfo dzenā viņu pa cīņas laukumu un tad dzen zirgu auļos. Renso to vien gaida un kad Rodolfo jāj viņam virsū, ar rungu sit grāfa zirgam pa priekškājām un rezultātā zirgs klūp, Rodolfo krīt ārā no segliem, guļ uz zemes, tad pieceļas un Renso atdod grāfam viņa zobenu, lai varētu cīnīties tālāk. viens pret vienu, Renso ir pārāks par pusmūža gŗāfu Farnesio, un izsit tam zobenu ārā no rokām, tad ar savu zobenu sit Rodolfo taisni pa seju, līdz grāfs  uzreiz guļ zemē. Piecēlies, Rodolfo jūt, ka asiņo vaigs, nikns pavēl notvert Renso, bet čigāns ātri ar Soku jāj projām. Rodolfo pavēl meitenes tēvam šonakt atvest Mariju pie viņa, lai pavadītu kāzu nakti. Marija raud, viņas vīrs negrib to pieļaut, Rodolfo neliekas ne zinis, bet liek saviem vīriem sagūstīt līgavaini un aizvest uz pils cietumu.
Arī Adrianas brālis Umberto cīnās ar baronu Isas dēļ, kura sajūsminās par dueli. Cīņas karstumā barons paslīd, un krīt, atsit galvu pret akmeni un ir bezsamaņā. Umberto domā, ka ir nogalinājis pretinieku, Isa šausmas aicina viņu bēgt. Umberto piekrīt bēgt un abi aizbrauc. Dino, Rodolfo kalps to visu redz un viņš sadur baronu, kurš bezsamaņa sauc Isu, bet greizsirdīgais Dino, negrib atdot Isu nevienam, tāpēc sadūra baronu, bet norauj no viņa pirksta gredzenu, jo tas viņam var noderēt šantāžai.
Adrianas māte lūdz aukli Petru rūpēties par saviem bērniem- Adrianu un Umberto. Umberto esot slims. Petra apsola rūpēties par Adrianu un Umberto. Kad marķīze ar Adrianu runājas, viņa nomirst. Adriana ir satriekta un viņa raud.

Adriana de Astolfi.
Renso māte čigāniete Manina liek kārtis un viņai atklājas nelabais uz kārts, tātad iet runa par bagātu, nežēlīgu, ļaunu cilveku un tas Maninu uztrauc. Drīz Renso pārodas taborā ar Soku un Manina ievēro lielu rētu viņam uz rokas. Renso pastāsta viņai par saķeršanos ar Rodolfo Farnesio. Manina ir šoka un bridina Renso, ka nevajadzēja ar Rodolfo ielaisties konfliktā, jo Rodolfo ir bīstams un varens. Renso jautā viņai, vai Manina pazīstot šo cilvēku, taču viņa atbild, ka nepazīstot, taču ir dzirdējusi par tā sliktajiem darbiem. Vakarā pilī ierodas saniknotais Rodolfo un apkopj savu rētu sejā, liek sargiem turpināt meklēšanu. Dino ir klāt un pavēsta kungam par to, ka Adrianas brālis nogalinājis cilvēku un pie Dino ir barona gredzens. Dino esot liecinieks traģēdijai un Rodolfo šo Umberto nodarījumu nolemj izmantot savā labā, viņš varēs piespiest Adrianu piekrist precībām ar viņu. Umberto pārrodas De Astolfi pilī un uzzina ka māte ir mirusi un pārdzīvo, Adriana pārmet viņam par ilgo prombūtni un Umberto vēlāk atzīstas Adrianai, ka ir nogalinājis cilvēku. Aukle Petra redzot, cik uztraukusies un nervoza Adriana ir, iesaka viņai ieelpot svaigu gaisu. Adriana iet pastaigā un attālinās no pils. Viņa mežā izdzird vijoles skaņas un šī mūzika savaldzina viņu, ka meitene baltā kleitā sāk dejot. Vijoli spēlē Renso, nenojaušot, kādu iespaidu atstāj viņa spēlētā melodija.

Adriana dejo Renso mūzikas iespaidā.

Patrisio mierina adrianu, bet Petrai tas nepatīk, jo Patrisio ir kalps, bet Adriana dižciltīga marķīze. Renso atgriežas taborā un izstasta Sokai, ka ir redzējis brīnumdaiļu meiteni, bet Soka domā, ka tas ir spoks, kuru redzēja Renso. Viņa noklausās, ka Manina ar Danilo runā par Renso. Izrādas ka Renso nak no augstmaņu ģimenes, bet to neviens nedrīkst zināt.
Soka runā ar Radū. ,,Es vēlos pazīlēt Renso tikai tā es uzzināšu vai man ir vieta viņa sirdī.’’
,,Tu aizmirsi ,ka nedrīksti zīlēt cilvēka roku, kuru tu mīli.’’- Radū iebilst. Soka:,,Bet ko man darīt? Renso atgriezās kā noburts, dēļ meitenes, kuru redzēja mežā. Man ir slikta priekšnojauta.’’
De Astolfi pilī Adrianas kalps Patrisio atbild auklei Petrai: ,,Es gribēju mierināt senjoru Adrianu. Viņa bija tik satriekta.’’ Uz to Petra atbild: ,,Adriana ir brīnišķīga meitene. Viņa izturas pret mums daudz pieklājīgāk, nekā pienāktos izturēties pret saviem kalpiem. Bet viņa ir ļoti skaista meitene un man nepalika nepamanīti skatieni, kurus veltīji viņai.’’ Patrisio atzīstas savās jūtas pret Adrianu. ,,Mana sirds pieder viņai. Tur es neko nevaru darīt. Un kaut es zinu, ka neesmu Adrianas cienīgs, es vienalga mīlu viņu.’’
Farnesio pilī  grāfs Rodolfo gaida kad atnāks pie viņa jauna sieva Marija, lai varētu atņemt tai godu. Taču pie viņa atnāk kalps Dino ar sliktām ziņām, kas nepatīk kungam. Dino pavēsta viņam:,, Jūsu kalpi pārmeklēja zemnieka māju. Nekādas pēdas no Marina un viņa meitas Marijas.’’ Rodolfo dusmās pieceļas no gultas un nogrūž zemē traukus pie savas gultas. Viņš saka: ,,Tātad viņi uzdrošinājās nepaklausīt un aizbēguši.’’
Dino piebilst: ,,Es teiktu, ka pazuduši. Tāpat kā zīdainis pirms daudziem gadiem, čigāns ar kuru jūs sakāvāties šovakar. Un tas cilvēks, kurš dažus gadus atpakaļ gribēja nodot jūsu tēvocim Klementem dokumentus, viņam tā arī nebija lemts iznākt no pils. Jums veicas. Cilvēki tā pazūd  paši no sevis.’’
Soka pieiet pie guļošā Renso un atver viņa plaukstu. Viņa pie sevis saka: ,,Ja es neko neredzēšu, būšu neizsakāmi priecīga un tas nozīmē, ka tu mani mīli Renso. Un tavs liktenis ir nesaraujami saistīts ar manējo.’’ Soka skatās, pēta viņa plaukstas līnijas un viņa saka pārsteigta: ,, Es varu lasīt tavu likteni! Manis nav tavā sirdī. Redzu tajā citu sievieti. Bet ko tas nozīmē? Dižciltīgas asinis rit tavās vēnās. Mans Dievs, Renso, ar tevi notiks traģēdija!’’
Meiteni iztraucē Renso audžumāte Manina, sakot Sokai: ,,Mīļotā sieviete nevar uzzināt mīļotā likteni.’’ Soka iebilst: ,,Bet es varēju Manina. Renso gaida liela nelaime.’’
No rīta Adriana ar brāli Umberto aizlūdz par mirušās mātes dvēseli. Pilī ir sapulcējusies daudz mirušās marķīzes draugu, lai piedalītos bērēs. Umberto lūdz Adrianas palīdzību, jo negrib nokļūt Nolādēto salā. Viņš saka: ,,Adriana uzklausi mani! Ja tu man nepalīdzēsi, es sevi nogalināšu!’’
Adriana: ,, Apklusti. Nerunā muļķības!.’’
Umberto: ,,Zvēru, ka to izdarīšu! Visu, jebko. Tikai ne dzīvi Nolādēto salā. ’’
Adriana: ,, Nomierinies Umberto! Tu esi pārāk satraukts. Izraisīsi viesos aizdomas. Man šķiet, ka labāk tev iet projām.’’
Ienāk grāfs Rodolfo Farnesio pa durvīm un sveicina: ,,Labrīt!’’
Adriana izdzirdot viņa balsi, saka: ,, Vai tiešām Petra kļūdījusies un uzaicinājusi to cilvēku?’’
Umberto: ,,Tas man nepatīk. Apsoli, ka būsi uzmanīga.’’
Viņa pieceļas un pievienojas Rodolfo. Rodolfo galanti pavada marķīzi nostāk no viesiem, lai varētu divatā aprunāties par kāzām. Rodolfo grib viņu aprecēt, taču vienmēr saņēmis Adrianas atraidījumus. Rodolfo: ,,Es tikai gribēju izteikt savu līdzjūtību. Nedomāju ka satikšu šeit tik daudz cilvēku.’’
Adriana viņam atbild: ,,Manas mātes draugi skumst par viņas aiziešanu.’’
Rodolfo: ,, Šīs sēras nemazina tavu skaistumu. Tu esi lieliska.’’
Adriana: ,,Lūdzu aiz cieņas pret manu māti, nerunājiet tā Farnesio kungs.’’
Rodolfo: ,,Piedod manu nekaunību, es nenoturējos. Tava klātbūtne mani uzbudina.’’
Rodolfo: ,, Es paliktu ar tevi, bet redzu ka mana vizīte ir nelaikā. Es apsolu, ka tagad došos projām. Tikai atbildi uz vienu jautājumu. ’’ Adriana klausās. Rodolfo uzdod jautājumu: ,,Tu zini, kur vakar bija tavs brālis Umberto?’’
Izoldas tavernā Isu pamodina saucieni: ,,Nogalinats barons Daniels Diskarpa! Viņu atraduši pie piebraucamā ceļa laukos! Nogalināts barons Daniels Diskarpa!’’
Isa: ,,Sasodīts, viņu jau atraduši!’’
Adriana: ,, Nesaprotu, kāpēc jūs tā jautājiet Farnesio kungs? Mana māte bija dažas dienas tuvu nāvei un protams, brālis bija kopā ar mani līdzās viņas pēdējā gaitā.’’
Rodolfo pasmīn un atbild: ,,Ceru, kad tu būsi mana sieva, tu nemānīsi mani.’’
Adriana: ,, Nezinu par ko jūs runājiet. Turklāt domāju, ka tagad nav īstais laiks runāt par bildinājumu.’’
Rodolfo: ,, Esmu darījis visu akurāti, bet tā arī nav saņēmis tavu atbildi.’’

Adriana: ,, Es negribu kļūt rupja, bet atkārtoju  nav īstais brīdis par to runāt, kungs.’’
Tas Rodolfo nepatīk un viņš piecēlies, pieiet pie Adrianas un satverot viņu aiz rokas, ar ašu kustību pievelk sev klāt un saka: ,,Bet es domāju citādi, tieši ir īstais laiks atkārtot bildinājumu. Ceru, ka tu to pieņemsi.’’
Adriana sadusmota un atrāvusies no viņa satvēriena, pacēlusi balsi saka: ,,Tas ir nekaunības gals! Esiet labs pat atstājiet manu māju. Man ir sēras!’’
Rodolfo: ,,Es ilgi gaidīju, lai saņemtu tavu piekrišanu kļūt par manu sievu. Domāju, ka tagad to panākšu. ’’
Adriana: ,, Jūs nepārsteidzieties. Jūs ziniet, ka es jūs nemīlu.
Rodolfo: ,, Iemīlēsi ja pacentīsies.’’
Rodolfo: ,,Uzklausi manu priekšlikumu Adriana. Ja tu kļūsi par manu sievu, tu izglābsi savu brāli  Umberto no mokpilnas un nežēlīgas nāves Nolādēto salā.’’
Adriana: ,, Es nesaprotu. ’’
Rodolfo: ,, Dārgā Adriana. Man ir liecinieks tam, ka vakar Umberto nogalināja cēlu, dižciltīgu jaunekli. To zinādams, es piedāvāju tev savu vārdu un savu mantojumu.
Mani visdziļākie līdzjūtības apliecinājumi donjai Konstansai.’’
Atvadījies no Adrianas, kurai ir nepatīkami, Rodolfo dodas pie Adrianas brāļa un laipni saka: ,,Man ļoti žēl par tavu māti, bet man ir darīšanas. Vai nepavadīsi mani?’’ Umberto pavada grāfu ārā no pils un pie karietes, Rodolfo neapmierināts saka: ,, Es atkal bildināju tavu māsu Adrianu.’’ Umberto atbild: ,, Viņa vairākas reizes atraidīja jūsu bildinājumu.’’ Rodolfo pārliecinoši sacīja: ,, Šoreiz būs citādāk. Ja viņa atteiksies, tad tevi nosūtīs uz Nolādēto salu par barona Daniela Diskarpas slepkavību.’’
Karietē Rodolfo runājas ar savu kalpu Dino.
Dino saka: ,,Tagad droši vien cilvēki ir atraduši barona Daniela Diskarpas ķermeni don Farnesio. ’’
Rodolfo: ,, Es ceru. Parūpējies par to, lai mani apciemotu policijas priekšnieks. Ļoti drīz mēs tam pieliksim punktu.’’
Čigānu taborā Renso apskata zirgus un pie viņa pieiet Manina. Viņa uzrunā audžudēlu: ,, Tu agri piecēlies dēliņ!’’ Renso atbild: ,, Šodien jāapkaļ zirgi māt. Mēs tos pārdosim.’’
Manina: ,,Renso, vakar nepaspēju tev to pateikt. Šodien mēs aiziesim no Vilja Florensijas. Danilo tā nolēma. Tu pārdosi zirgus citā dienā.’’
Pie De Astolfi pils ieejas ir atnākusi Isa, kura vēlas tikties ar Umberto. Tāpēc viņa saka Patrisio: ,,Pasauc Umberto! Man vajag ar viņu parunāt.’’
Patrisio neļauj viņai nākt, atbild: De Astolfi kungs tagad nevar pieņemt jūs. Vai tad tu nezini, ka nomira viņa māte.’’
Uz to Isa dzēlīgi atbild: ,, Es neatnācu pie viņa mātes. Man nospļauties par to vai dzīva šī kundze vai nav.’’
Patrisio aizstāv mirušo marķīzi: ,,Marķīzi De Astolfi ir jāciena, tu palaistuve.’’
Isa atcirta: ,,Isu Valenti arī jāciena un pat vairāk, jo viņa ir dzīva. Tu dzirdi muļķi!’’ Ar varu mēģina tikt iekšā pilī, cīnās ar Patrisio. Patrisio: ,, Tikai tāpēc ,ka tu esi sieviete, es tev neiesitu. Bet tu to esi pelnījusi lauķe!’’ Isa draud viņam, ka izraisīs skandālu De Astolfi bērēs.
Beigās viņus iztraucē Petra un saka, lai Isa nepūlas tikt iekšā.
Grāfiene Astrīda ierodas pie krogus meicas Izoldas, kura audzina viņas  ārlaulības meitu. Lai liktu krodziniecei klusēt, grāfiene dod pilnu ādas maisiņu ar naudu. Izolda apgalvo, ka grāfienes meita vairs nav bērns, taču tas Astrīdu neinteresē. Umberto mēģina pārliecināt Adrianu, ka laulība ar Rodolfo naks par labu gan viņai, gan ģimenei. Isa lūdz Umberto, lai jauneklis viņu prec, un nodrošina cienījamu stāvokli sabiedrībā. Rodolfo piekukuļo policijas priekšnieku.
Adriana ar Petru, Patrisio dodas izbraucienā. Viņi sastop bariņu notiesāto, kurus ved uzraugs. Uz Adrianas jautājumu, uzraugs atbild, ka šos notiesātos cilvēkus ved uz Nolādēto salu. Adriana atceras, ka devusi mātei solījumu rūpēties par brāli un nolemj braukt uz Farnesio pili, lai pieņemtu grāfa bildinājumu, jo nevēlas redzēt savu brāli ciešam. Astrīda dodas uz pili pie Rodolfo Farnesio un abi sāk skūpstīties, lakstoties, taču viņus iztraucē Dino, sakot, ka pie Rodolfo ir atnācis svarīgs viesis, kuram uzmanība ir vairāk vajadzīga nekā grāfienei Astrīdai. Dino izvada grāfieni pa pils otru izeju, viņa ir neapmierināta. Rodolfo pārsteigts redz Adrianu viņa pilī un velta komplimentu, bet Adriana atbild, ka pieņem viņa bildinājumu.

Отредактировано nita (02.01.2013 12:33)

4. sērija
Renso un citus notiesātos vedīs uz Nolādēto salu, viņus ved projām no tirgus laukuma. Viņus vēro Rodolfo Farnesio ar Dino. Grāfs saka: ,,Tu esi izpildījis savu pienākumu.’’ Dod kuprainim naudu. Dino laipni: ,,Esmu jūsu rīcībā saimniek.’’ Rodolfo: ,,Palikusi vēl viena lieta. Es gribu, lai čigāns Renso Nolādēto salā atrod savu nāvi.’’
Dino ierosina: ,,Vai gribiet lai parunāju ar salas galveno uzraugu Honasu?’’ Rodolfo: ,,Jā. Kaut kad, lai neizraisītu aizdomas.’’  Patrisio neizprot Adrianas velmi apprecēties ar grāfu Farnesio. Aukle Petra viņam paskaidro, ka Adriana to dara aiz mīlestības pret brāli un arī tādēļ, jo Umberto ir nogalinājis cilvēku un lai viņš nenonāktu cietumā. Adriana runā ar brāli: ,,Tu saproti Umberto ka nevainīgs cilvēks iet cietumā tevis dēļ. Tas nevar būt.’’ Umberto: ,,Man arī nav patīkami, bet citādāk nevar. Viņš ir vienkāršs, viņš nav tā vērts.’’ Adriana: ,,Bet viņš maksās par to ar savu dzīvi manis un tevis dēļ. Manuprāt tā nav pareizi. Nevainīgs cilvēks nedrīkst maksāt par to.’’
Renso ar citiem ieslodzītajiem nonāk pie krasta, kur viņus gaida Honass un laiva, kura dosies uz kuģi un tas vedīs viņus uz Nolādēto salu. Renso atvadās no čigāniem. Emocionāli viņam ir sāpīgi šķirties no mātes Maninas, Soka arī skumst. Renso lūdz taboram sargāt Maninu, un Danilo ieteic Renso meklēt prieku un brīvību visur- zvaigznēs, debesīs, atrast visu labo un atcerēties, ka čigānam nozīmīga ir brīvība. Renso nepaspēj pilnībā atvadīties no mātes, jo cietumsargi viņu ar varu atrauj no pārējiem čigāniem un iegrūž laivā. Manina pārdzīvo, ka ved projām Renso un vēlas tikt pie viņa, taču viņai neatļauj doties pie audžudēla.
Renso atvadās no mātes.

Dino ierodas De Astolfi pilī un pavēsta Adrianai, ka Rodolfo viņu vēlas redzēt šovakar savā pilī, rīkotajās vakariņās. Aukle Petra uzskata, ka tā ir nekaunība no grafa puses, jo ir par agru svinēt saderināšanos, kad ir pagājis tik maz laika kopš Adrianas mātes bērēm. Umberto gan atbalsta grāfa vēlmi un iesaka Adrianai tur piedalīties, jo tā atzīmējot savu saderināšanos ar Rodolfo. Adriana piekrīt doties uz vakariņam, tikai tad ja atļaus ņemt līdzi aukli un brāli. Ja aukli Petru nelaidīs pie svinību galda, arī Adriana tad neies. Renso nonāk Noladēto salā un Honass ieslodzītajiem paziņo, ka viņiem te būs jāstrādā un jāpakļaujas un nāksies mirt. Honass atņem Renso čigānu amuletu, Renso iebilst pret to. Astrīda ir greizsirdīga par to, ka Rodolfo grib viņu aizstāt ar kādu jaunu meiteni, jo ilgus gadus ir grāfa draudzene un favorīte. Petra pavēsta mācītājam Kventinam, ka Adriana precēsies ar grāfu Rodolfo Farnesio. Kventins ir pārsteigts. Renso aizstāv vienu puisi, kuru Honass sit un runā pretī Honasam. Isa uzzina, ka Umberto māsa precēsies ar Rodolfo un mēģina panākt, lai Umberto precētu viņu. Honass sadur vienu no notiesātajiem, Renso grib tam palīdzēt, bet Honass saka, lai tā būtu mācība tiem, kuri negribēs paklausīt Honasam. Čigānu tabors grib doties projām no ciemata, bet Soka grib palikt te un sagaidīt Renso. Adriana vaicā: ,,Kas noticis ar to čigānu kurš spēlēja vijoli? Vai viņš devies projām?’’ Aukle Petra: ,,Kā tu zini, ka tas ir čigāns? Jūs iepazināties? Tu ar viņu runāji? Adriana, tas ir bīstami. Viņš ir čigāns.’’ Adriana: ,, Neuztraucies. Es ar viņu nerunāju. Tikai vienu reizi redzēju mežā.’’ Tad marķīze atceras, kā Renso spēlēja vijoli un viņa sapņaini smaida. Tikmēr Farnesio pilī grāfiene Astrīda ir kopā ar Rodolfo un jautā viņam: ,,Kāpēc tu mani todien tik nelaipni izliki ārā no pils? Nezinu, vai spēšu tev piedot.’’  Rodolfo atbild: ,,Mani tas neuztrauc, rīkojos tāpēc ka grasos saderināties ar vienu meiteni.’’  Astrīda: ,,Tad lūk kas par lietu. Kāpēc es nav tava izredzētā? Tik un tā mēs esam kopā daudzus gadus. ’’ Rodolfo izsmējīgi atbild: ,, Un tu man būsi vēl par sievu. Nē, Astrīda. Es atceros, kā tu izturējies pret savu vīru grāfu.’’ Nolādētajā salā atrodas Pedro Minelli, Astrīdas bijušais vīrs un viņš saka: ,,Atkal tas velna kuģis ved nelaimīgos uz šejieni. Cik daudz nevainīgo šeit ir gājuši bojā.’’ Astrīda saka Rodolfo: ,,Es varu tev piedāvāt visu to, ko esmu izdarījusi.’’ Rodolfo: ,,Cik dāsni no tevis Astrīd. Bet man nevajag. Tu tāpat ar mani izrīkosies, tāpēc es izvēlējos nevainīgu meiteni ar labām manierēm. Šodien svinēšu saderināšanos. Pievienojies.’’ Astrīdai tas nepatīk un dāma dusmīga paceļ vēdekli pret grāfu, lai brīdinātu viņu, ka var iesist ar to. Astrīda: ,, Tu esi ciniķis!’’ Rodolfo: ,,Neārdies. Mēs varam satikties ik pa laikam.’’ Astrīda: ,,Paskatīsimies. Es palikšu tikai tāpēc, lai redzētu, kādu muļķi izvēlējies.’’ Rodolfo dusmās pievelk viņu sev klāt un brīdina: ,,Valdies! Ja tu vēl apvainosi manu līgavu, tad atkal iziesi pa sētas durvīm un šoreiz, uz neatgriešanos.’’ Manina grib doties pie Farnesio, lai lūgtu viņu apžēloties par Renso, bet Danilo iebilst. Soka gan ir Maninas pusē. ,,Kustieties! Mēs te nespēlējamies! Kusties idiot! Aiziet!’’- Honass auro. Santjago izbijies saka Renso: ,,Ak Dievs Renso! Mēs te iesim bojā!’’ Viņi atrodas uz salas. ,,Nāc ātrāk stulbeni! Ātrāk! Kusties! Dzirdi! Es teicu, kusties!’’
Adriana ar savām kalponēm un Petru ir atbraukusi uz Farnesio pili un gaida pils dārzā pie koka. Rodolfo dodas lepnā gaitā viņai pretī un viesmīlīgi saka: ,, Dārgā Adriana! Tu iedomājies, cik esmu laimīgs, tevi pieņemot. Tā ir tikai formalitāte. Kad mēs apprecēsimies tu būsi laimīgākā sieva.’’ Adrian uzdod viņam jautājumu: ,,Kāpēc jūs apsūdzējāt nevainīgu cilvēku? Jūs neteicat, ka nevainīgais cietīs.’’ Rodolfo: ,,Bet kā gan citādi var glābt tavu brāli. Kādam taču jāuzņemas vaina.’’ Adriana: ,,Kāpēc jūs  to neteicat Farnesio kungs? Būtu zinājusi, nebūtu pieņēmusi jūsu netīro priekšlikumu.’’ Rodolfo satver Adrianu un pievilcis sev klāt, bargi saka: ,,Uz ko tu mērķē? Notiesāts nožēlojams gļēvulis. Galvoju, ka katorga viņam ir īstā vieta.’’ Adriana atraujas: ,,Ne jums to lemt. Jūs esiet niecība.’’ Rodolfo: ,,Esiet lūdzu laipnāka pret mani dārgā, tomēr tu kļūsi par manu sievu, ja tikai… ’’
Adriana: ,,Tikai kas? Ja tikai..’’ Rodolfo: ,,Ja negribi likt Umberto atbildēt par savu noziegumu. Tas tevi atbrīvos no šī pienākuma.’’ Dino uzklausa Patrisio lūgumu apciemot savu brāli Santjago cietumā Farnesio pilī, bet kuprainis atbild, ka ir par vēlu, viņu jau aizsūtījuši uz Nolādēto salu. Renso dusmojas uz Honasu un jautā: ,,Kāpēc tu mūs dzenā kā lopus? Dzirdi!’’
Viesi ir sapulcējušies pils viesistabā un Astrīda aplūko Adrianu un saka: ,,Tātad marķīze De Astolfi būs tava sieva?’’ Rodolfo: ,,Man bija lielas pūles viņu uzrunāt un bildināt. Viņa ir ļoti spītīga.’’ Astrīda: ,,Un ļoti skaista. Tikai kāpēc, tu pretojies Farnesio kunga pielūgsmei. Viņš ir rūpīgs, laipns.’’ Adriana: ,,Izskatās ka jūs esiet labi pazīstami.’’ Rodolfo: ,, Astrīda de Marniera. Mēs esam seni draugi, tāpēc gribēju viņu uzaicināt uz šejieni.’’ Aukle Petra: ,,Vai viņa ir tik tuva, ka nevarējāt uzaicināt vismaz savus radus, vecākus?’’ Astrīda: ,,Nepieļaujami, ka šī sieviete jaucas kur nevajag. Audzini savu kalponi.’’  Adriana aizstāv aukli: ,,Mana aukle Petra var runāt un jebko. Bet ja tas jums nepatīk, mums labāk iet.’’
Adriana ar aukli ieradušās Farnesio pilī

Rodolfo un grāfieneAstrīda.

Rodolfo aptur viņu, ierunādamies: ,,Nekādā gadījumā Adriana. Ja Astrīdu kaut kas mulsina, tad lai iet. Tava aukle te ir gaidīta viešņa, kura arī būs te.’’
Uz Petras jautājumu, kāpēc Rodolfo nav uzaicinājis savus radiniekus un vecākus, Rodolfo atbild: ,,Man nav radinieku. Pēdējais no Farnesio dzimtas bija mans tēvocis Klemente Farnesio, kurš atstāja man mantojumu, ar ko es varu rīkoties. Un par kuru es piedāvāju iedzert.’’
Pedro iztraucē Honasu no vēlmes sasist Renso, aicinot salas uzraugu apžēloties par nelaimīgajiem, kas ieradušies nupat uz salas, lai smagi strādātu. Rodolfo: ,,Pēc līguma mēs varam apvienot marķīzes Konstancas īpašumus ar maniem īpašumiem. ,,Jūs gribiet padzīt manu brāli no īpašumiem?’’- Adriana jautā. Rodolfo: ,,Nekādā gadījumā. Tavs brālis dzīvos pie mums, manā apgādībā vai vecāku mājā, ja tikai viņam nav iebildumu.’’
Umberto: ,, Es piekrītu grāf un ceru, ka jūs esiet apmierināts ar manu māsu.’’ Rodolfo: ,,Bet vajag kādu, kas pārvaldītu jūsu zemes, jo tās ir pamestas un jūs atrodaties šausmīgā stāvoklī (izputināti).’’ Astrīda iejaucas sarunā: ,,Nevajag tev Rodolfo par to runāt. Redzi, tu mulsini līgavu.’’ Adriana: ,,Par mani neuztraucieties. Es zinu, kādā stāvoklī ir manas zemes.’’ Grāfs Rodolfo sniedz Adrianai saderināšanās gredzenu un uzvelk viņas pirkstā. Adriana jūtas nelaimīga. Astrīda: ,,Tu neko neteiksi Adriana? Skaistums.’’
Adriana: ,, Kas man būtu jāsaka? Šādos gadījumos pieņemts valkāt gredzenu.’’ Barons Orlando redz, kāda ir Adrianas sejas izteiksme un saka: ,,Tu par to nepriecājies Adriana. Tevi kaut kas nomoka?’’ Umberto: ,,Protams ka nē. Mana māsa ir laimīga, ka precēsies, tikai nervozē, tā dara visas līgavas. Taisnība Adriana?’’ Uz to Adriana neko neatbild un klusē.
Adriana ir nelaimīga, nopietna

Pie grāfa Farnesio ierodas mācītājs Kventins, jo Petra bija lūgusi viņu parunāt ar Rodolfo, lai tas apžēlojas par Adrianu un nerīko kāzas tik ātri.
Isa tavernā domā kā kļūt par dāmu un saka: ,,Ja es iemācīšos, manieres, izturēšanos, tad sākšu izturēties kā dāma un Umberto piekritīs mani ņemt par savu sievu.’’ Izolda atbild: ,,Šaubos. Viņš tevi ņems savā sabiedrībā kā izklaidētāju.’’ Isa: ,,Nedomāju gan. Viņš pats man to piedāvāja. Tas ir mans galvenais sapnis. Vajag iemācīties aristokrātiskas manieres. Palīdzi man Izolda.’’ Izolda: ,,Laid mani. Es neesmu nekāda dāma, no zemas izcelsmes un tu arī. Gribi, lai tevi paturu, tad strādā. Nejauc sev galvu ar visādām muļķībām. Lūk, pie tevis ir atnākuši un esi laipnāka.’’ 
Vakarā Renso pateicās Pedro par to ka viņš aizstāvējis viņu no soda. ,,Paldies, ka aizstāvējāt mani.’’ Pedro: ,,Sēdies. Šeit jābūt uzmanīgam puis. Pierodi pakļauties Honasam. Nav svarīgi kā. Sauc mani par Pedro.’’ Renso atbild: ,,Esmu Renso. Čigāns Renso.’’
Pedro.

Farnesio pilī mācītājs runā ar Rodolfo pie ēdamgalda: ,,Lūdzu Farnesio kungs, nenodariet meitenei sāpes pret viņas gribu.’’ Rodolfo: ,,Kā tas ir, pret viņas gribu? Mēs šeit nesēdētu bez viņas piekrišanas.’’ Kventins: ,,Adriana atzinās auklei un zinu ,kāpēc viņa piekrita šim laulībām. Neesiet nejūtīgs Farnesio! Nav sliktākas laulības bez mīlestības.’’ Rodolfo: ,,Mīlestība būs un es to neslēpju. Ar plašu sajūsmu.’’ Kventins: ,,Nedižojieties. Paklausieties mani.’’ Rodolfo: ,,Jums mani ir jāuzklausa. Kaut jūs esiet svētais tēvs Adrianai, bet ja jūs neaizvērsiet muti un izbojāsiet vakariņas, jums nāksies pamest manu pili. Iedzersim par mūsu savienību Adriana!’’ Adriana: ,,Dzeriet pats. Es to negribu.’’ Umberto iejaucas: ,,Lūdzu Adriana! Esi pieklājīgāka, atbalsti tostu.’’ Adriana atbild: ,,Ar jūsu atļauju, negribu šeit izlikties.’’ Viņa pieceļas no svinību galda un pamet viesus, lai izietu ārā no pils.
Svīnību galds pie kura sēž viesi (no kreisās puses Florisels, marķīzs Umberto De Astolfi, grāfiene Astrīda de Marniera, aukle Petra, marķize Adriana de Astolfi, mācītājs Kventins un grāfs Rodolfo Farnesio.

Soka izjautā vectēvu par Renso pagātni, bet Danilo nesaka to viņai un iesaka viņai aizmirst, ko zīlējusi Renso plaukstā. Tikmēr Manina atceras, kā pirms 20 gadiem izglābusi Renso no nāves, kad viņš bija nesen piedzimis. Viņa nesa zīdainīti un bēga projām, kur acis rāda. ,,Nevainīgs mazulis. Es pacentīšos, lai tava ģimenes traģēdija nenonāk līdz tevim. Nosaukšu tevi par Renso un apsolu tev aizstāt māti.’’ Viņa to atceras un raudot saka: ,,Piedod Renso! Es tā arī nepaspēju tevi pasargāt. Piedod man dēliņ!’’
Adriana ārpus Farnesio pils, jautā Petrai: ,,Petra, saki kā var nokļūt uz Nolādēto salas?’’ Petra atbild: ,,Tur nav iespējams nokļūt ja nēesi ieslodzītais. Tā ir šausmīga vieta.’’ Adriana: ,,Ir taču kāda iespēja?’’ Petra: ,,Ir. Ja nu vienīgi, dažām sievām, mātēm ir iespēja apciemot nelaimīgos. Šķiet viņus uzņem kuģis, kas dodas uz salu. Bet kāpēc tev tas jāzina?’’
Adriana apņēmīgi: ,,Es tur braukšu. Umberto vietā notiesāja nevainīgu cilvēku, es centīšos viņam palīdzēt.’’ Petra pārsteigta: ,,Tu esi jukusi! Tas ir ļoti bīstami. Aizmirsti par to Adriana!’’ Parādās mācītājs Kventins: ,,Petra! Vai varu parunāties divatā ar Adrianu?’’ Petra: ,,Parunājiet. Ejiet, citādāk meitene zaudē prātu.’’
Isa izjautā Dino par čigānu Renso, un kāpēc viņu notiesāja Umberto vietā.
Isa Valenti ar Izoldu.

Adriana lūdz padres Kventina palīdzību, lai nokļūtu uz salas, bet mācītājs iebilst. ,,Petrai taisnība, ka tu zaudē prātu Adriana. Ja par to uzzinās Rodolfo Farnesio, tad mūs abus aizsūtīs uz salu.’’- viņš kritizē Adrianu. Rodolfo redz, ka Adriana nenāk atpakaļ, jo viesi saka, ka līgava laikam negrib vairs atgriezties pie viesību galda un Rodolfo vaino tajā Kventinu. Viņš pats dodas pie līgavas. ,,Tu nebrauksi uz Nolādēto salu, to es nepieļaušu!’’- mācītājs saka. Adriana: ,,Esmu jau izlēmusi tēvs un Dievs man palīdzēs. Piedodiet bet par jūsu pateicību, es braukšu.’’ Rodolfo parādās un jautā: ,,Kas te notiek? Tu būsi mana sieva un es gribu uzzināt, kur tu grasies braukt?’’

Отредактировано nita (05.01.2013 12:43)

6. sērija
Renso paziņo Honasam ka viņš ir Adrianas vīrs un Adriana apmulsusi skatās uz jauno izskatīgo, sarkanā jakā ģērbušos čigānu puisi.
Renso saka: ,,Es atbildu par šo sievieti!’’ Honass ar Adrianu skatās uz viņu. Honass neizpratnē jautā: ,,Ko tu teici?’’
Renso: ,,Ko dzirdēji! Šī sieviete ir mana sieva! Viņa atbrauca pie manis. Ja netici, pajautā viņai!’’
Tad Renso pieiet tuvu Adrianai un pieskaras, paglāsta viņai vaigu un draudzīgi, mierinoši runā: ,,Tiesa ka tu esi Renso, čigāna sieva?’’ Adriana stāv pārsteigta par Renso rīcību, jo viņa taču ir aristokrāte un ka vīrietis nedrīkst pieskarties viņai. Honass jautā atkal: ,,Sieviete! Tu neizrādi prieku redzot šo puisi. Saki patiesību, godīgi! Tu esi čigāna sieva?’’
Adriana atbild: ,,Jā. kungs. Esmu. Šis cilvēks ir mans vīrs un es gribu būt kopā ar viņu.’’




Renso satiekas pirmoreiz ar Adrianu, viņš pieskaras viņas vaigam, Honass vēro viņus.
Vēlāk, kad Adriana ar Renso dodas sadevušies rokās ar citiem ieslodzītajiem uz akmeņraktuvēm, Adriana viņam pateicas: ,,Paldies, ka aizstāvējāt mani. Viņš gribēja…’’ Renso pārtrauc viņu un atbild: ,,Es zinu ko viņš gribēja. Nebaidies. Viņš jūs neapvainos, kad būsiet kopā ar mani, es to nepieļaušu.’’ Uzraugs uzsauc: ,,Pietiek tērēt laiku! Tā nav vieta izklaidēm. Strādāt! Uz darbu! No šīs dienas arī sievietes saņems uzdevumu un strādās!’’
Tikmēr De Astolfi pilī Rodolfo lasa adrianas vēstuli, kurā viņa uzrunā Rodolfo, par Farnesio kungu. Rodolfo neapmierināti saka: ,,Kā tas ir ,,Farnesio kungs? Pat ne ,,dārgo Rodolfo’’, jo mēs esam saderinājušies!’’
Petra iejaucas: Adriana godīgi attiecas pret cilvēkiem un tā viņa jūs uzrunā.’’ Rodolfo atcērt: ,,Neviens nejautāja tavu viedokli. Saki Umberto, ka gribu ar viņu parunāt.’’ Aukle atbild: ,,Umberto nav pilī. Mana meitenīte atstāja vēstuli arī viņam.’’ Rodolfo pārsteigts: ,,Tas stulbenis nav lietas kursā, ka Adriana ir aizbraukusi? Kā gan viņa varēja aizbēgt, pat neatvadījusies no brāļa?’’
Petra: ,,Nav ko brīnīties, ka jūs viņu līdz tādai rīcībai novedāt. Ja jūs nebūtu tik prasīgs, tad mana meitenīte būtu uzvedusies pieklājīgāk.’’
Isa priecājas par Astrīdas de Marnjē pils aparmentiem, un ka kļūs par dāmu.
Izolda ar grāfieni Astrīdu runājas par Isu, un grāfiene domā, kāds labums būtu no Isas, bet Izolda atbild, ka gan grāfiene pratīs izmantot savu meitu. Astrīda nevēlas būt kopā ar savu meitu, jo baidās no patiesības. Krogā Umberto ir atgriezies un draugi viņu uzrunā: ,,Beidzot ir atgriezies mūsu labākais draugs Umberto! Briesmīgākais noziedznieks visā Vilja Florensijā!’’
Umberto atbild: ,,Par ko tu runā Orlando? Jūs esiet sajukuši!’’ Draugi viņu mudina iedzert kopā.
Notiek darbs raktuvēs, Adriana atrodas līdzās ar grozu kurā liek akmeņus, Renso viņai blakus un uzmundrina: ,,Nebaidieties. Sievietes nodarbojas ar vieglākajiem darbiem.’’
Adriana lepni atbild: ,,Es nebaidos strādāt. Mums teica, lai palīdzam vīriem. Esmu gatava pildīt savu pienākumu. Kas man ir jādara?’’ Renso atbild: ,,Jāliek grozā akmeņi. Izvēlieties gludākus, mazākus.’’ Honass atlaidies šūpuļtīklā kopā ar Renanu vēro Adrianu un Renso un spriež: ,,Dīvaini. Šī sieviete ir pārāk skaista, lai būtu kaut kāda nožēlojama čigāna sieva.’’  Renans uzrunā Renso: ,,Čigān! No kurienes uzradās tev sieviete, ja tu teici, ka nevienu negaidi?’’  Renso atbild: ,,Vai tas ir brīnums, ka čigāns var būt precēts un ka pie viņa ir atbraukusi sieva?’’   Renans atbild: ,,Tavā gadījumā ir. Es pats dzirdēju, ka tu teici, ka nevienu negaidot.’’
Renso: ,,Es lūdzu savai sievai uz tādu vietu nebraukt, bet viņa nolēma pretoties manai gribai un atbraukusi.’’
Honass pienāk pie Adrianas un saka: ,,Tavs vīrs ir pārāk pļāpīgs. Tāda uzvedība var jums abiem kaitēt, bet ja tu viņu patiesi mīli, tad ziedosi sevi  lai glābtu vīru.’’
Renso atbild: ,,Par manu uzvedību ,sodīs mani, bet sievai nav tur nekādas darīšanas. Tā bijis vienmēr, Honass.’’
Honass: ,,Tādā gadījumā piesargies čigān! Es vairs necietīšu tavus izlēcienus!’’
Rodolfo pārmet Petrai, ka viņa būdama Adrianas aukle, nav pavadījusi viņu uz klosteri un nezina kurā, Petra atbild, ka viņai nav bijis lemts Adrianu pavadīt, jo tā viņa gribējusi. Grāfs paziņo, ka dosies pie mūka Kventina, lai pasaka kur Adriana ir, un ka Petra ir izlaidusi Adrianu, ka tāpēc Adriana ir tik spītīga, bet gan jau Rodolfo savedīšot Adrianu kārtībā, un neļaus pie sevis šādi izturēties. Viņš dodas projām no pils.
Kventins sāk uztraukties, ka viņa klosterpuika Florisels visu izstāstīšot Rodolfo, ka Adrianas nav klosterī, bet Patrisio saka, ka uzspēs laicīgi pie puikas, apdzīšot Farnesio ātri.
Čigānu taborā Manina ilgojas pēc sava dēla Renso: ,,Man ir tikai mans dēls Renso un tagad vēlos būt kopā ar viņu.’’  Viņas draugs čigānu barons Danilo atbild: ,,Tu neesi viena. Nu jau pagājuši daudz gadu, kopš mēs tevi pieņēmām savā taborā un tu vari uz mums paļauties. Renso nav jāredz kā tu raudi un ka liktenis tev neļāva aizbraukt uz Nolādēto salu. Tātad tev jāpaliek šeit.’’
Astrīda izjautā Isu: ,,Izolda man teica, ka tu pinies ar marķīzu De Astolfi.’’
Isa atbild: ,,Jā, kundze. Viņš apsolīja mani padarīt par dāmu.’’ (Kāds naivums no Isas, ka tic visam ko Umberto saka). Astrīda gādīgi atbild: ,,Daudzi jauni muižnieki dod šādus solījumus, bet pēc tam aizmirst.’’
Isa nicīgi iesmējās. ,,Esmu pārliecināta, ka šis nav tas gadījums. Es zinu, ka manis dēļ viņš ir gatavs pat nogalināt. Jūs man nepalīdzēsiet? Goda vārds!’’- Isa saka un ir gatava izdabāt grāfienei, lai tik tiktu projām no kroga. Viņa atceras, kā ieslidinājusi mirušā barona gredzenu Renso kabatā.

Isa un Astrīda.
Renso runājas ar Pedro. ,,Kā gan citādi Pedro. Kad es redzēju viņu kopā ar Honasu, tik izbijušos un tik skaistu, tad nevarēju atstāt viņu ļaundara rokās.’’
Pedro: ,,Tā meitene atbrauca ne pie tevis. Viņas vīrs vai nu ir starp slimniekiem, vai miris. Katrā gadījumā viņa atgriezīsies turp no kurienes nākusi.’’
Renso sāk iemīlēties Adrianā un atbild: ,,Pat ja tā būtu, kāpēc man ir sajūta ka viņa ir mans liktenis.’’
Adriana liek akmeņus grozā un prāto par Renso. ,,Cik viņš ir līdzīgs čigānam, kas spēlēja vijoli.’’
Kventins nevar tikt uz klosteri uzreiz, jo viņa ēzeliene Grizelda atsakās vest viņu un spītīga stāv, līdz beidzot sāk kustēties.
Te Adrianai piesienas sieviete Judita, tā ar kuru Adriana sakāvās uz kuģa, kad brauca uz salu. ,,Ko tu gribi apmānīt, redzu ,ka izliecies tik strādājam?’’- Judita nicīgi apvaino Adrianu, bet viņa atbild: ,,Netraucē mani un dari savas lietas.’’
Judita secina: ,,Bezkaunīga un aristokrātiskas manieres.’’  Tad pie viņām pienāk Renans un jautā Juditai: ,,Ko nestrādā?’’  Šī atbild, ka Adriana nestrādājot, baidās sabojāt savas baltās rociņas. Adrianai rokas un plaukstas sāp, parādās asinis, tulznas, bet viņa ciešot sāpes turpina likt akmeņus grozā. Renans atcērt: ,,Ko tu pļāpā sieviete? Nodarbojies ar darbu un tad guli!’’
Tad uzrunā Adrianu: ,,Bet tu.. Tu parādi savas rokas? ’’
Adriana parāda, un viņš redz cik viņas rokas ir savainotas, tad pieiet Honass un vaicā, kas par lietu. Honass: ,,Nejauši, savainoji rokas?’’ Adriana: ,,Jā, kungs.’’  Honass paskatās uz tām un saņem šīs rokas pie sevis tvērienā: ,,Redzams, ka tas nav pieradušas pie tik smaga darba. Ja gribi, vari atpūsties.’’
Adriana: ,,Nav vajadzīgs. Es turpināšu darbu.’’ Tad Honass saspiež viņas rokas, Adriana ievaidējās sāpēs. ,,Kā gribi..Bet brīdinu ,ka nāksies papūlēties.’’- atsaka Honass, skatoties viņai sejā. Redzams, ka vīrietim ļoti patīk Adriana un viņš to iekāro.


Adrianas savainotās rokas un Honass kopā ar Adrianu.
Manina saka: ,,Kā varu tev palīdzēt Renso? ’’ Tad pienāk Soka, Danilo mazmeita un lūdz: ,,Ka būtu ja aizietu pie tā cilvēka un lūgt viņu apžēloties par Renso?’’
Vecā čigāniete atbild: ,,Rodolfo Farnesio nekad nav pazinis žēluma.’’  Rodolfo karietē prāto un domā, ka Adriana vel nekad viņu nav tā muļķojusi. ,,Velns parāvis.’’- grāfs nodomā, nepatīk Adrianas rīcība kungam.
Renso uzrunā Adrianu, redzot viņas rokas: ,,Tev sāp? Renan, mana sieva savainojās, neatsaki palīdzību!’’ Renans atbild vēlīgi: ,,Nu ejiet, nomazgājiet rokas un tad atkal pie darba.’’ Adriana pateicas: ,,Paldies kungs.’’
Patrisio jau pirmais iekšā klosterī un lūdz lai zēns atver durvis. Umberto meklē Isu, jautā, vai viņa aizgājusi ar kādu citu. Isa tik priecājas un lielās audžumātei Izoldai ka viņu nu būs Umberto sieva, nēsās dārglietas utt.
Pie jūras, Renso  mazgā Adrianas rokas ar ūdeni, viņam rūp meitene un grib lai viņai viss būtu labi , tad uzsāk sarunu: ,,Kāpēc jūs atbraucāt uz Nolādēto salu? Kas ir tas cilvēks, kuru meklējāt? Jūsu tēvs, vīrs?’’
Adriana: ,, Man nav vīra, esmu gatava upurēties ,lai sameklētu to, kuru vajag.’’ Renso: ,,Pietiek jūs uzlūkot, kad gaisma parādās. Kad es jūs pirmoreiz ieraudzīju pie krasta, manu uzmanību piesaistīja jūsu skaistās acis.’’
Adriana: ,,Manas acis?’’ Renso: ,,Tāpēc ka tās parāda noslēpumainību, ilgas, kā mēness parādās pie apvāršņa. Kā jūs sauc? Jūs vēl nepateicāt savu vārdu.’’
Adrianai nu jaunais segvārds ir rokā un viņa braši atbild: ,,Mēnesnīca. (Luna) Mēnesnīca ir mans vārds.’’


Adriana ar Renso iepazīstas, abi runā, vēlak Adriana ir kopā ar Pedro.
Patrisio mēģina pierunāt Floriselu melot, bet zēns atsakās to darīt, tad jau pie durvīm klauvējas Rodolfo un pavēl kā pats karalis: ,,Atveriet! Rodolfo Farnesio vārdā atveriet durvis!’’ 
Renso stāsta par sevi Adrianai, kura klausās un ir ieinteresēta draudzēties turpmāk ar Renso, taču ir piesardzīga ,jo Renso vēl ir svešs. Viņš skaidro: ,,Vienīgā laime, kas ir čigānam ir- brīvība, debesis un zvaigznes.’’ Adriana atbild: ,,Laikam čigānam ir skaista dzīve. Labāk mums atgriezties pie darba Renso! Lai nebūtu pretenzijas pret tevi Renso.’’ Tad viņus pieķer Honass un rāja Renso ,ka viņš neiet strādāt, bet Adriana atbild, ka Renso palīdzējis mazgāt viņas ievainojumus rokās.
Rodolfo izvaicā zēnu par tēvu Kventinu, vaicā kur tas ir, un zēns melo, ka svētais tēvs ir tālu. Pedro brīdina Renso, ka viņam ir bīstami spēlēt komēdiju par vīru un sievu, jo Renso nemaz nav precējies. Adriana palikusi ar Pedro vienatnē lūdz: ,,Nenododiet mūs, man ir jāsameklē  viens cilvēks, viņa dēļ esmu šeit. Vai tā ir taisnība, ka no rīta vienu līķi iemeta jūrā?’’ Pedro prasa: ,,Kā sauc tavu puisi? Varbūt es viņu zinu.’’ Pedro pavesta Adrianai, ka viens jauns cilvēks pa ceļam mira, kad brauca uz salu. Pedro iesaka viņai doties atpakaļ uz Vilja Florensiju, tā būs labāk gan Renso, gan viņai. Adriana domā, kā to cilvēku atrast, lai Dievs palīdz viņai.
Soka, runā ar Radū, un grib palīdzēt Renso, čigāns atbild, ka diez vai Renso apžēlos, jo sabiedrībā tā nicina čigānus. Soka, saka ka mīl Renso, un ka viņai ir sāpīgi, ka Renso atrodas ieslodzījumā.
Tad Adrianu traucē Honass savā zirgā un saka: ,,Virtuvē vajag sievietes, laikam esi nogurusi likt akmeņus. Brauc kopā ar mani. Braucam!’’ Viņš sniedz Adrianai roku, lai uzceltu viņu uz sava zirga, bet Adriana neļaujas. Adriana atcērt: ,,Es pati aiziešu!’’ Tad Honass satver viņu aiz zoda ar roku un saka: ,,Kā gribi. Pasteidzies!’’
Renso netālu ir no viņiem un saka: ,,Noladētais Honass! Šī meitene vārdā Luna ir īpaša. Viņa nav precējusies un kaut kā atšķiras no pārejam sievietēm, kas ir uz salas. Runājot ar viņu, sapratu, ka viņa ir izglītots cilvēks.’’
Honass panāk Adrianu, kad tā dodas projām, un prasa: ,,Kāpēc neesi mīļa pret mani? Kas ir? Patīk izklaidēties ar čigānu? Tu esi lepna un tas man patīk vēl vairāk.’’
Adriana vairās no viņa, šis dzenā viņu ar zirgu. jāj apkārt Adrianai. Viņa saka: ,, Liec mani mierā.’’ Honass: ,,Jebkurai sievietei būtu liels gods, kļūt par Honasa draudzeni. Mēnesnīca, tu vari lieliski iekārtoties, ja gribēsi. Tikai esi pakļāvīga.’’ Nolec no zirga un satver Adrianu, grib skūpstīt viņu, Adriana kliedz: ,,Laid mani! Nē!’’ Honass, lūdz lai viņa tā nedara, Adriana viņu atraida, sakot ka viņam nav tiesību uzmākties Adrianai (marķīze taču). Tad Honass satver Adrianu atkal un saka, lai šī sauc savu čigānu, lai  aizstāv, un grib bučot Adriani, kurai jau tā pretīgi. Gan jau Luna kritīs viņam pie kājām un pakļausies, ta saka Honass, bet Adriana aiziet nomocīta, labi ka tika vaļā no viņa.
Aukle Petra ierodas krogā, kur Isa viņu izsmej, sakot, ka Umberto šeit nav.
Renso iztaujā Adrianu, vaicā ar ko viņa nodarbojās, pirms ieradās šeit. Adriana samelo, ka strādājusi krogā, trauku mazgātāja. Soka uzstāj lai vectēvs atļauj viņai doties pie Rodolfo, lai apžēlotu Renso, bet čigāns ir pret. Vakarā Renso ierauga Pedro savā būdiņā un Pedro ,saka ka viņam ir garlaicīgi ar citiem ieslodzītajiem, un ka nav ko parunāt, bet Renso viņš saka, ka Renso domā par Mēnesnīcu (Lunu).
Renso saka Pedro ,ka grib aizbēgt no salas, arī Lunas dēļ. Tad Renso sāk spēlēt vijoli un Adriana atpazīst melodiju, saka: ,,Tā mūzika. Tātad viņš ir Renso, čigāns.’’ Viņa dodas pie Renso.




Adrianu atkal Honass neliek mieru, viņš trenkā viņu, Renso ar Pedro, un Adriana vakarā izdzird Renso mūziku.
Umberto beidzot atgriežas pilī un aukle izsaka viņam pārmetumus, par viņa dzīvesveidu un uzvedību. Rodolfo sagaida mācītāju Kventinu un pieprasa, viņam kur palikusi Adriana. Adrian ejot pie Renso, sastop Honasu un tas saka: ,,Atkal mēs esam vieni. Īstais laiks, lai tu nožēlotu savu vainu.’’ Un metas Adrianu skaut, uzmācas, tad iejaucas Renso un saka, lai atlaiž Adrianu. ,,Atstājiet mūs mierā! Mēs neko neesam izdarījuši, lai sodītu.’’- saka Adrianu un Renso atbild: ,,Nejaucies Luna!’’ Adrianas dēļ, Honass apžēlojas un aiziet. Adriana jautā Renso: ,,Viņš jūs savainoja?’’ Renso tā kā dusmīgs, saka: ,,Bet ko jūs šeit dariet? Kāpēc negaidījāt mani būdiņā?’’
Adriana: ,,Es izdzirdēju vijoles skaņas un domāju ka tas ir viens pazīstams.’’
Renso: ,,Cilvēks, kura dēļ jūs atbraucāt. Piedodiet. Man nevajadzēja jums kaut ko jautāt.’’
Manina kārtīs redz, ka Renso ir kopā ar kādu sievieti ,un saistās ar mēnesi. Renso gādīgi saka Adrianai: ,,Jums labāk paēst un ātri aizmigt. Mums ir maz laika lai atpūstos.’’ Adriana: ,,Bet jūs negribiet paēst Renso?’’ Renso atbild, ka negrib. Adriana apskata Renso ievainojumu, Renso un Adriana dodas pie miera, viņi guļ atsevišķi. Adriana skatās uz viņu, Renso domīgs.

Amor Gitano aplikācija izskatās šādi telefona ekrānā.

Vari komentēt, izcelt dialogus.