Beidzot noskatījos pēdējās 2 sērijas. Tik skumji, ka beidzās kaut kas tik lielisks. Piekrītu tam ko rakstīji Enģelīt. Vēl gribu piemetināt, ka bija tik skaists un zīmīgs Gabrielas gājiens pie altāra, ka viņu veda veseli 3 zīmīgi vīrieši - dēls, un uzticamie draugi un palīgi, glābēji - Lučo un Gastons. Un tiešām tik dīvaini bija visus redzēt tik laimīgus, pilnīgi neticējās. Un Antonija saņēma tādu sodu kā bija pelnījusi, viņa ir bezpalīdzigā stāvoklī un neko nevar izdarīt, ar viņu citi var darīt ko grib. Man pat asaras saskrēja acīs, ka Franciska runāja ar Gastonu, ka lai kā būtu tagad nekas vairs nespēs atgriezt ne Tigri, ne Maksu un ne Valentīnu. Skumji apzināties cik dzīves izpostīja Antonija. Un tomēr tas stāsts kāda viņa tāda kļuva, jo citi izpostīja viņas dzīvi. Un atkal tas, ka lai kāda bija Antonija, man palika viņas žēl uzzinot kāda bija viņas dzīve. Bet kā teica Makss Franciska tika no tā ārā kā cienījama sieviete, bet Antonija pārvērtās. Tik foršais pāris Lučo un Irēne, arī Patrīsija un Rikardo laimīgi. Tik ļoti pārdomāta telenovele, viena no visinteresantākajām kas vien redzēta. Ar lieliskiem aktieriem un personāžiem. Vislielākais atklājums pēc šī visa ir tieši Christian Bach. Viņas Antonija ir kas neaizmirstams. Arasēlija arī bija lieliska. Es šeit varētu vēl rakstīt un rakstīt par visu kas patika un sajūsmu. Un lai gan Alehandro varonis bija sabojāts, tomēr pēdējo periodu man viņš iepatikās, jo patiesībā viņš bija reālistisks. Neviens cilvēks nav ideāls un ir tomēr tik smagi - ka Alehandro lai būtu ar Gabrielu bija jānodod uzticība mātei, lai kāda viņa bija, viņš viņu mīlēja. Un pēdējā sērijā man patika ka beigās notika tā ka nevis Gabriela lēma Antonijas likteni, bet pati dzīve sprieda taisnīgu tiesu. Un tas bija maigāk pret Alehandro.

Lasot Jūsu komentārus,sapratu,ka arī man noteikti ir šī telenovele jānoskatās un tā arī izdarīju-atradu šo seriālu vienā krievu video forumā un noskatījos visā pilnībā-no pirmās līdz pēdējai sērijai-katru dienu pa vienai sērijai. Pilnībā piekrītu,ka šī ir izcila telenovele,jo tā lieliski parādīja cīņu starp divām sievietēm-Gabrielu un Antoniju. Jā,Antonija bija tik lepna un valdonīga,kura bija pilnīgi pārliecināta,ka viņu nekas un neviens nespēs gāzt no troņa,jo pēc viņas domām nav pasaulē tāda cilvēka,kurš to būtu spējīgs izdarīt,ka viņa ir un būs vienīgā Sanpedro de Oro patrona. Tomēr viņa smagi kļūdījās,jo vienkāršā šahtas strādniece Gabriela,kuras dzīvi Antonija izpostīja lai piesavinātos viņas īpašumu-šahtu El Čamuko,kā arī lai būtu legāls iemesls kļūt par Gabrielas dēla,kura tēvs bija Antonijas dēls Fernando,vienīgo aizbildni,bet arī lai izšķirtu Gabrielu no sava otra dēla Alehandro,nespējot neatriebt Antonijai visu viņai un viņas ģimenei nodarīto,nolēma būt tā,kura spēja pieteikt Antonijai karu. Gabriela tiešām bija cienīga Antonijas pretiniece,jo viņas atriebes karš bija tik rūpīgi pārdomāts,tāpēc arī prata to novest līdz pilnīgai uzvarai,pierādot,ka ir tiesīga kļūt par īsto un vienīgo patronu.